Pievienošanās Eiropas Savienībai Latvijai sākās ar kuriozu. Briselē tika pacelts nepareizās proporcijās darināts Latvijas karogs.
Taču svinības tas nelaupīja. Šis notikums lielā daļā Latvijas iemiesoja cerības par brīvību un labklājību. Ja tolaik 2004. gadā nebūtu iestājušies, šodien Latvija būtu pavisam citā situācijā – norādīja Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes lektore un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.
"Es domāju, ka ES mums devusi gan ekonomisko attīstību, gan drošību. Iztēloties situāciju (bez iestāšanās) var vienkārši – mēs būtu gan ekonomiski diezgan sliktā situācijā, gan arī drošības ziņā varam paskatīties, kas notiek kaimiņos. Varam tikai pateikties par to, ka šoreiz esam vēstures pareizajā pusē," viņa teica sarunā ar Latvijas Televīziju.
Vilkt paralēles ar Eiropas Savienības kandidātvalsti Ukrainu gan nevar, jo Baltijas un Ukrainas izejas punkti 90. gados bija atšķirīgi, bet drošības ziņā mēs noteikti būtu apdraudētāki – te gan pētniece min arī dalību NATO. Tāpat pievienošanās mudinājusi veikt ambiciozākas reformas, piemēram, ekonomikā un izglītībā.
Jaunākie "Eirobarometra" dati liecina, ka Latvijā 54% uzticas Eiropas Savienības institūcijām, kas ir virs vidējā ES līmeņa, bet nacionālajam parlamentam – tikai 27%.
Līdzās Latvijai pirms 20 gadiem blokā iestājās vēl deviņas valstis, toskait vairākas postpadomju valstis. Tā bija lielākā paplašināšanās, ko Eiropas Savienība pieredzējusi – daudzi to sauca pat par Eiropas apvienošanos.
"Ļoti būtiski paplašinājās tirgus – gan noieta tirgus precēm un pakalpojumiem, gan telpa, kurā cilvēkiem pārvietoties, strādāt un mācīties. Protams, līdz ar paplašināšanos nāca arī daudzie izaicinājumi par to, kā nodrošināt lēmumu pieņemšanu daudzām valstīm tā, lai lietas iet uz priekšu un mēs nestagnētu, kā sabalansēt šo attīstību starp relatīvi attīstītākajām Rietumu valstīm tobrīd un Eiropu, kas bija ekonomiski krietni mazāk attīstīta," sacīja Kleinberga.
Brīvā kustība bija viens no galvenajiem emigrāciju ietekmējošiem faktoriem, kuru daudzi min kā lielāko zaudējumu. Taču, ja paraugās uz datiem, pēc 2004. gada emigrācija pat nedaudz saruka. Visvairāk izceļošanu ietekmēja tieši ekonomiskā krīze, bet kopš 2010. gada situācija ir uzlabojusies.
"Mēs redzam, ka 20 gados ir notikusi attīstība. Mēs paši ekonomiski tūlīt jau vairs neskaitīsimies mazāk attīstīta ES valsts – mēs tūlīt būsim tajā grupā, kas jau skaitās pārejas valstis, kuru IKP uz vienu cilvēku ir virs 75% no ES vidējā," teica pētniece.
"Tas nozīmē, ka esam piedzinuši un tuvojamies ES vidējam dzīves līmenim," viņa piebilda.
Bloks raugās paplašināties arī turpmāk – gada nogalē Brisele lēma sākt iestāšanās sarunas ar Ukrainu un Moldovu, pirms mēneša arī Bosniju un Hercegovinu.
Šis process parasti aizņem gadus, īpaši Ukrainas gadījumā iestāja nav gaidāma ātrāk par kara beigām, taču pētniece atzīmēja, ka jebkurai valstij, kura ir gatava respektēt bloka principus attiecībā uz demokrātiju, tiesiskumu, korupcijas apkarošanu, ir tiesības būt šo valstu saimē.
