"Sēžu. Un paskatos televizoru. Un te jau man tie labie bērni ir. Visi man labi bij, ja es pati laba biju," saka kuldīdzniece Līze Rēfelde, kura nosvinējusi 104. dzimšanas dienu.
Lai arī dzīvē sanācis, ka savu bērnu nav bijis, viņa ļoti mīlējusi māsas bērnus. Ar savu krustmeitu Daci un viņas ģimeni dzīvo zem viena jumta. No garā mūža visspilgtāk atmiņā palicis izsūtījuma laiks, to Līzes kundze atkārto vairākas reizes. Viņa palīdzējusi nacionālajiem partizāniem.
"Vorkutā, kur tas sals lielais bija, un sniegputenis bija liels..." atceras Līze Rēfelde.
Līzes Rēfeldes krustmeita Dace Druvaskalne stāsta, ka Līze "smagi strādāja ķieģeļu fabrikā. Un pēc tam viņa strādāja adīšanas cehā Kuldīgā. Un no turienes arī aizgāja pensijā. Ļoti sirsnīga, strādīga. Varbūt arī diezgan daudz mani pieradinājusi pie zemes, pie zemes darbiem."
Dace atzīst, ka krustmātei svarīgs ir taupīgums.
"Viņai bija hobijs mizot kartupeļus, jo mēs neviens nemācējām nomizot kartupeļus. Tas viss bija par daudz nomizots. Plānu miziņu vajadzēja. Kamēr viņa labi redzēja, vienmēr tas bija viņas darbs," stāsta Dace Druvaskalne.
Iecienītākais ēdiens brokastīs esot auzu tume. Līzes kundzei garšojot arī tomāti, ogas un augļi.
"Mēs vēl braucām sēnēs, pāri 90 gadiem vēl viņa gāja, viņai ļoti patīk sēņot. Viņa neapmaldās mežā. Viņa pie daktera nav bijusi no 1995. gada, cik es iedodu kādus vitamīnus, kādu zivju eļļu," stāsta Dace Druvaskalne.
Sarunai pievienojas arī Daces mazdēliņš Krišs. Viņš Līzes tanti sauc par vecomīti. Viņam ir 4 gadi. Un tā līdzās sēž cilvēki, kuru vecuma starpība ir gadsimts.
Pēc pēdējiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem uz pērnā gada sākumu Latvijā bija 205 cilvēki, kuriem bija 100 un vairāk gadu, 179 no viņiem – sievietes. Vecākie bijuši divi – ar 107 gadiem. Līzes kundzes vienaudži – astoņi. Ilgdzīvotāju skaitam Latvijā ir tendence pieaugt.
"Tie gadi tā pagājuši, ka nemaz nevar atcerēties. Nemaz pats nevar iedomāties, ka tik daudz gadu. Bet, ja Tas Kungs ir vēlējis, tad ir jādzīvo," viņa saka.
