- Līdz ar pilna mēroga karu Mikolajs iestājās armijā, kur novēroja stresa noturības trūkumu karavīriem. Viņš sāka ar to strādāt ar kultūras palīdzību.
- Katru dienu rīko ap 20 pasākumiem, arī tranšejās, pagrabos vai zemnīcās pie pozīcijām. Piedzīvoti arī uzbrukumi pasākumu laikā.
- Mikolajs: Mūsu uzdevums ir tieši palīdzēt atrast spēku sevī.
- Kādu ietekmi šis karš atstāj uz Ukrainas kultūru?
Iestājās armijā un atrada kapelāna ģitāru
Rihards Plūme: Pirms runājam sīkāk par projektu "Cultural Forces", vēlējos lūgt Jūs pastāstīt, kāda ir Jūsu saikne ar kultūru. Cik saprotu, esat gan mūziķis, gan dzejnieks…
Mikolajs Serga: Esmu dzejnieks, esmu mūziķis, esmu režisors, esmu rakstnieks. Tātad ir daudz dažādu lietu, ko darīju pirms kara. Karā laikā es visas šīs lietas savienoju vienā un izveidoju "Kultūras spēkus" ("Культурні Сили України"). Kultūras spēki – tas ir dažādu lietu sajaukums. Tas ir vairāk par psiholoģiju, nevis vienkārši kultūru.
Mēs izmantojam kultūras instrumentus, lai izspēlētu psiholoģijas spēles. Mēs strādājam ar motivāciju, ar karavīru psiholoģisko stāvokli.
Projektā ir vairāki virzieni. Ir humanitārais virziens, kurā cenšamies vairot izpratni par Ukrainas kultūru, reintegrēt deokupēto teritoriju cilvēkus Ukrainas kultūrā. Otrs lielais projekta virziens ir tas, ko saucam par "Kultūras desantu". Tā ietvaros mākslinieki dodas pie karavīriem uz fronti. Tā nav vienkārši uzstāšanās. Tur ļoti svarīgs ir psiholoģiskais aspekts. Bet kultūra ir kā instruments, jo tā vistiešāk spēj pieskarties emocijām. Tāpēc
kultūra ir visefektīvākais instruments darbam ar cilvēka apziņu.
Tātad mūsu darbs ir balstīts uz šo.
Kāda bija Jūsu dzīve pirms 2022.gada februāra? Skaidrs, ka karš notiek jau desmit gadus, bet vai bijāt kādā veidā saistīts ar armiju jau pirms 2022.gada?
Nē, man karš sākās 2022.gadā, 24.februārī. Tas sākās 2022.gadā, un pirms tam nodarbojos ar mūziku, nodarbojos ar psiholoģijas studijām, tās dažādajiem aspektiem. Studēju psiholoģiju, veidoju dažādu kultūras saturu – rakstīju dziesmas, filmēju mūzikas video, veidoju dažādus dzejas projektus, rakstīju grāmatas.
Kāda bija Jūsu motivācija izveidot "Kultūras spēku" platformu? Kādēļ nolēmāt to darīt?
25.februārī iestājos armijā. Gāju cīnīties. Nedomāju, ka kādreiz nodarbošos ar jaunām kultūras lietām. Tāpēc devos turp, tā teikt, bez nekā. Un, kad es tur ierados un sapratu, ka karavīri, kas dien kopā ar mani vienībā, no kuriem lielākā daļa ir vienkārši mobilizēti, tāpēc viņiem nav kaujas pieredzes, ka viņiem nav izpratnes un stresa noturības, kā tieši šādos apstākļos uzvesties, es sāku izmantot kultūru savā darbā ar personālu. Es sāku to izmantot darbā ar personālu un sapratu, ka tas ir nepieciešams, tas darbojas. Tad mūsu istabā atradu kapelāna ģitāru. Pirms tam tā bija tikai dzeja. Un, kad parādījās ģitāra, es sāku ar ģitāru spēlēt dažas dziesmas, un tad viss strādāja vēl labāk.
Tad vienu reizi devāmies strādāt uz slimnīcu ar Sašu Čemerovu. Pēc tam jau radās ideja sapulcināt vairāk cilvēkus. Saša Čemerovs teica – paķersim vēl Žeņu Gaļiču, vēl kādu.
Kultūra ir aizsardzības rīks, tas ir uzbrukuma rīks un savā ziņā arī dziedējošs rīks.
Un, kad kultūra kļūst par rīku, tu saproti, ka pieeja kultūrai darbojas nedaudz citādāk. Tas nozīmē, ka ir nepieciešamas zināšanas, ir vajadzīgi pētījumi, ir nepieciešama izpratne. Izpratne par to, kā to darīt visefektīvāk. Un, protams, cilvēki ap to pulcējas, kopienas pulcējas. Šobrīd mūsu projekts apvienojis 70 mākslas cilvēkus, kuri ir aktīvajā dienestā, un vēl aptuveni simts dažādus citus māksliniekus, kuri ir civilie. Viņi pievienojušies kā vienkārši brīvprātīgie. Tātad kopumā tie ir aptuveni 170 cilvēki.
20 pasākumi ik dienu
Saprotu, ka viena no jūsu misijām ir tieši būvēt tiltus starp militāristiem un civilajiem pilsoņiem.
Jā, tas ir viens no mērķiem, bet mērķu vispār ir daudz. Tā ir morālās relativitātes nodrošināšana, atbalsts armijai frontē, tas ir šādu sociālo tiltu veidošana un padziļināšana starp civilo un militāro sabiedrību, tā ir arī palīdzība karavīru ideoloģiskajā apmācībā mācību centros. Tā ir arī militārās kultūras kā pieminekļa fiksācija vēsturē. Es saku, ir ļoti daudz mērķu.
Kāda ir šo mākslinieku motivācija piedalīties šajos projektos?
Viņi ir ierindā. Un tas ir viņu pienākums, tā ir viņu atbildības joma. Tāpēc šeit, kā reiz teica mans komandieris Vadims Oļegovičs Suharevskis, viņš saka, ka
motivācija ir civiliedzīvotājiem, bet karavīram ir pienākums un atbildība.
Es saprotu, ka, pirmkārt, es nevaru to nedarīt. Tā ir mana galvenā motivācija. Es redzu šī darba sekas. Es saprotu atbildību, kāda man ir par šo darbu, tāpēc, iespējams, tā ir motivācija. Atbildība un pienākums, gluži kā mans komandieris teica.
Pastāstiet vairāk par to, kādā veidā Jūs līdz karavīriem šo kultūru nogādājat, proti, tie ir koncerti vai arī cita veida pasākumi?
Tas ir plaša formāta darbs. Tie ir koncerti, tās ir lekcijas, tie ir filmu seansi, meistarklases, dziedāšana visiem kopā. Tāpat vedam grāmatas, izdalām grāmatas, stāstām par šīm grāmatām. Mēs atrodam puišus militāristus frontē kopā ar Sašu Čemerovu un ierakstām viņus frontes līnijā. Fiksējam visu ar šādiem kultūras produktiem.
Kas ir tās lietas, ko karavīri izbauda visvairāk, kas viņiem patīk? Koncerti?
Ir dažādi. Mēs visu darām kvalitatīvi, tāpēc principā viņiem der viss. Viss, tā teikt, aiziet uz urrā un viss tiek pieņemts. Tāpēc jūs vienkārši izvēlaties konkrētu rīku, konkrētu pieeju konkrētam pasākumam. Atkarībā no izvirzītā mērķa.
Kur Jūs ņemat līdzekļus šiem visiem pasākumiem. Ir jau tomēr arī loģistika un tas viss...?
Mēs atrodam līdzekļus, koordinējam. Proti, mēs izveidojām sistēmu, šī sistēma ir integrēta armijā. Kas attiecas uz loģistiku, tā ir tā pati militārā vienība – loģistiku nodrošina gan no vienas puses – uzņemošā puse, gan no otras puses – mēs. Uzņemošā puse nodrošina vietu, personālu, palīdzību degvielas uzpildīšanā. No savas puses mēs to visu koordinējam, sastādām grafikus, rēķinām maršrutus. Nu, mums ir transports, mēs nodrošinām šo transportu ar brīvprātīgo palīdzību. Remontējam nolietoto transportlīdzekli, lejam degvielu un tā tālāk…
Martā vien ir notikuši daudzi pasākumi, ja nemaldos, tad kādos septiņos apgabalos. Cik bieži šie pasākumi karavīriem notiek? Teju katru dienu?
Katru dienu notiek vidēji aptuveni 20 pasākumi.
Katru dienu. Apmēram 20 koncerti dienā. Tā kā strādā kādas 7 grupas, kādas 7 līdz 8 grupas. Tāpēc katrai no grupām ir vidēji trīs līdz četri pasākumi.
Un kas ir tās vietas, kur šādi pasākumi notiek? Tie notiek tuvu frontei, bet arī citviet, vai ne?
Jā, jā, jā. Tās ir dažādas vietas. Tās ir dažādas vietas.
Tas var būt tiešā tuvumā frontes līnijai, kaut kur, piemēram, tranšejās, pagrabos vai tam aprīkotās zemnīcās pie pozīcijām.
Tās var būt arī rehabilitācijas telpas, var būt kaut kur mežā, kur atrodas personāla pozīcijas. Būtībā mēs dodamies tur, kur ir ērti tieši karavīriem, lai nenovērstu viņu uzmanību no darba.
Kā jau pats teicāt, šie pasākumi notiek tuvu frontei, tāpēc gribēju jautāt, kā tos organizējat, jo tomēr pastāv ienaidnieka uzbrukuma draudi?
Mēs esam militārpersonas, tāpēc riskējam, bet tas ir tas, ko mēs esam teikuši zvērestā.
Bet es ceru, ka nav bijuši nekādi incidenti laikā, kad ir notikuši kādi pasākumi..?
Ir arī tā bijis, tā ir noticis vairākas reizes. Ir trāpīts. Diezgan spēcīgi mūsu grupai trāpīja, nomira cilvēks. Tā kā tā arī ir bijis… Mēs sevi pilnībā nodrošinām, organizējam un arī loģistiku.
Vai mākslinieki paši biežāk piedāvā ierasties kādā vietā, vai biežāk militāristi izsaka vēlmi, lai pie viņiem brauc?
Ja tās nav militārpersonas, tad kādu iesaistām papildus saviem spēkiem. Un tur jau ir iniciatīva, dažādi karavīri raksta, teiksim: kad atbrauksi pie mums? Pēc tam mēģinām iekļaut grafikā grupu, kas ir ģeogrāfiski tuvu šai vienībai.
Uzdevums – palīdzēt atrast spēku sevī
Cik svarīgi, jūsuprāt, karavīriem ir šādi pasākumi?
Es domāju, ka tas ir vairāk nekā svarīgi. Un tas ir ļoti svarīgi stratēģiskā perspektīvā. Jo vairāk laiks iet priekšu, jo vairāk tiek saprasta šī darba nozīme.
Kādas atsauksmes esat saņēmis no karavīriem par darbu, ko darāt?
Ir ļoti daudz labu atsauksmju.
Karavīru rindās jau ir ne tikai ukraiņi, tur ir arī cilvēki no citām valstīm, kas karo Ukrainas pusē. Ko viņi domā par Ukrainas kultūru un šiem pasākumiem, kurus rīkojat?
Viņi ir patīkami pārsteigti un sajūsmā. Tie ir arī amerikāņu karavīri, kuri karo dažādās vienībās. Un puiši no Austrālijas un ārzemju leģions. Viņi ne visu saprot, kad kāds sāk dziedāt dziesmas, piemēram, ukraiņu, vai vēl kādas. Bet viņi saprot mūzikas valodu. Un viņi ir pārsteigti. Piemēram, es atceros vienu reizi, tas bija janvāra sākumā… Mēs ieradāmies tieši pie vienības, un tur bija ap 50 amerikāņu. Ir amerikāņi, austrālieši, no Dienvidkorejas puiši, viņi visi ir gājuši cauri kariem – Afganistāna un tā tālāk. Viņi sēdēja ar asarām acīs. Viņi nesaprata valodu, jo tā bija ukraiņu, bet ļoti labi saprata vēstījumu.
Ko Jūs esat novērojis par karavīru psiholoģisko stāvokli? Noteikti kādos brīžos ir vieglāk, citos grūtāk. Kas palīdz celt viņu morāli?
Tās ir dažādas lietas. Ļoti dažādas lietas. Tas ir mūsu darba pamats, ka mums nevajadzētu koncentrēties tikai uz to, ko paši pie sevis esam izdomājuši. Un mums ir skaidri jāsaprot – kur tas ir, kam tas ir, kādā stāvoklī viņš ir, lai izvēlētos tos vārdus, tos skaņdarbus, tos instrumentus, kas ietekmēs un novedīs cilvēku pie pozitīva stāvokļa, pie resursa. Tātad viņiem tiks dots tas, kas viņiem vajadzīgs šeit un tagad.
Tāpēc mūsu komandā ir psihologi, cilvēki, kas nodarbojas ar pētniecību, kuri ir iesaistīti mūsu darba metodoloģijā, algoritmizācijā.
Lai tie, kuri "Kultūras desantā" ir jaunpienācēji, ātri saprastu šī darba pamatus un ātri sāktu pielietot savu potenciālu caur šīm prizmām.
Redzot karavīru psiholoģisko stāvokli, ko domājat par diskusijām, kas bija ap mobilizācijas likumu. Par to, ka bija centieni ietvert likumā karavīru demobilizāciju, lai karavīri atgrieztos ikdienā, vismaz uz kādu brīdi. Cik būtiski karavīra morālei ir šī demobilizācija, rotācijas?
Pirmkārt, jautājums par mobilizāciju, jautājums par rotāciju, tie ir svarīgi. Bet mēs koncentrējamies uz to, kas notiek šeit un tagad. Galu galā, nu, runāt par rotāciju, kad nav pietiekami daudz personāla… Kādā veidā? Neatstāsim taču pozīcijas tukšas. Tāpēc, protams, jo vairāk ceļas spriedze ap šiem jautājumiem… Un mēs saprotam, kam tas ir izdevīgi un kurš to izplata, kā saka, met uz ventilatora. Mēs saprotam, kas aiz tā stāv. Mēs saprotam, ka mums ir arī daudzi cilvēki, kas nav līdz galam informēti, kuri nesaprot, ka šobrīd, kamēr mēs esam karā, brīdī, kad mēs koncentrējam visus savus spēkus.
Tāpēc, protams, mediju telpā, informatīvajā telpā ir liela dreifēšana, un, protams, mēs ar to strādājam. Tā ir arī destruktīvu uzskatu maiņa, tā ir arī kontrpropaganda, kas ir iekļauta mūsu atbildības jomās, tāpēc esiet uzmanīgi. Rotāciju mēs nevaram nodrošināt. Mums "Kultūras desantā" tādas iespējas nav. Mums nav iespējas ātri savākties, mobilizēt personālu, lai nomainītu puišus. Bet kaut kur
mēs varam atbalstīt, kaut kur mēs varam piedāvāt citus skatu punktus, no kuriem, iespējams attālināties no šīm smagajām emocijām. Mūsu uzdevums ir tieši palīdzēt atrast spēku sevī.
Tas ir mūsu uzdevums.
Kara ietekme uz Ukrainas kultūru
Kādu ietekmi šis karš atstāj uz Ukrainas kultūru, jūsuprāt?
Tās lietas, ko mēs ietveram savā darbā, pirmkārt, tās maina formulu, caur kuru cilvēki uztver savu mākslu, caur kuru viņi uztver kultūru. Viņi redz plašākus apvāršņus, viņi redz dziļākus kultūras instrumentus, viņi iegūst jaunas zināšanas, kas palīdz kontrolēt savu talantu, kontrolēt savu darbu atbilstoši auditorijai, prognozēt to, plānot.
Tāpēc, protams, atgriešanās pagātnē būs ļoti grūta, un viņiem jau būs cita attieksme pret kultūru. Tāpēc es ceru, ka, jo vairāk iesaistīsim cilvēkus šajā darbā, jo lielāka daļa ukraiņu kultūras vairs nedomās par to, kas bija iepriekš.
Kā ukraiņu attieksme pret kultūru ir mainījusies pēdējo gadu laikā? Vai tā tiek vairāk cienīta, celta gaismā?
Ziniet, es nerunātu par attieksmi pret kultūru kopumā, pret ukraiņu kultūru. Bet vispirms sadalīsim to pagātnē un tagadnē. Un kā attieksme mainīsies nākotnē? Nākotnē tautā būs lielāka ticība ukraiņu kultūrai kopumā.
Arvien vairāk cilvēku interesējas par ukraiņu kultūras pagātni, un arvien vairāk cilvēku iesaistās ukraiņu kultūras tagadnē.
Es galvenokārt runāju par tiem, kas ir iesaistīti armijā, kuri strādā tieši kultūras, nevis šovbiznesa labā. Viņi teiks, ka vairāk cilvēku saprot, ka šovbizness ir parazīts. Tas, kas te bija, kas celts pēc kaimiņvalsts Krievijas noteikumiem. Tas ir parazīts uz ukraiņu kultūras ķermeņa. Ja vairāk cilvēku pievērsīs uzmanību tieši reālajai kultūrai, tad esmu pārliecināts, ka mūsu kultūru sagaida ļoti liela, ļoti spēcīga nākotne, kas būs jūtama ne tikai Ukrainā, bet arī visā pasaulē.
Vēlējos vēl vaicāt, ko varat teikt par ukraiņu attieksmi pret krievu kultūru šobrīd.
Es domāju, ka krievu kultūra šobrīd zaudē ietekmi Ukrainā. Tai kādreiz bija liela ietekme, un tāpēc tā izdarīja daudz slikta. Tagad tā zaudē šo ietekmi, un es ceru, ka šī tendence ļoti nostiprināsies.
Liels paldies par Jūsu laiku!
Paldies!
