Vēroja un sekoja dienu un nakti
Pie mājas Jēkabpilī, kurā dzīvoja Iveta ar mammu un abiem dēliem, Latvijas Televīzija satika Ilzi (vārds mainīts). Ilze tagad audzina Ivetas un Rusiņa dēlu. Ilzes vīrs un Iveta ir radinieki. Kad Iveta izšķīrās no Rusiņa, arī Ilzes ģimene piedzīvoja Rusiņa draudus un uzbrukumus. Piemēram, Rusiņš regulāri brauca gar viņu lauku īpašumu. Tikai Ilzei atšķirībā no Ivetas pat neizdevās izcīnīt aizliegumu viņai tuvoties.
"Sākumā, kad mēs iepazināmies ar viņu, viņš likās cilvēks kā cilvēks, jo mēs jau nezinājām viņa īsto dabu. Kamēr viņš bija kā draugs Ivetai, viss bija normāli. Mēs arī sākumā pat nedomājām, ka viņam kaut kas nav kārtībā. Viņi iepazinās benzīntankā Jēkabpilī. Viņš kā tālbraucējs visu laiku piebrauca kafiju paņemt. Un tad tā pamazām, pieteicās pavadīt uz mājām," stāstīja Ilze.
Rusiņš mainījies brīdī, kad Iveta paziņoja par šķiršanos. Kad viņa izlēma šķirties, sākās īsta elle, stāstīja Ilze: "Viņa teica, ka grib šķirties, gribēja dzīvot atsevišķi. Teica, ka apnikusi dzīve ar viņu, vairs nespēj. Viņš saka – ja tev apnika dzīvot, tad ej uz Daugavu slīcināties. Un aiz matiem rāva Ivetu upē iekšā, viņa muka projām. Labi, ka pa to ceļu brauca cilvēki, viņa nostopēja to mašīnu un izglābās."
Rusiņš vajāja visus, kas bija saistīti ar Ivetu vai par kuriem viņam likās, ka viņi sievieti atbalsta un palīdz. Tā kā Ilzes ģimene bija Ivetai vistuvākā, viņa saņēma "pēc pilnas programmas". Sākās zvani no nepazīstamiem numuriem. Rusiņš bija viņas mobilā tālruņa numuru izvietojis iepazīšanās portālos un intīmu pakalpojumu lapās. Ilze pat gribējusi mainīt tālruņa numuru, bet tad palicis žēl. "Viena idiota dēļ man tagad jāmaina visa sava dzīve," pauda Ilze.
Rusiņš regulāri naktīs brauca gar viņu lauku mājām vai bļaustījās zem dzīvokļa logiem. Bet Ivetas dzīvoklis bija kā tēmeklī. Rusiņam nebija problēmu aizķēpāt viņas logus ar krāsu. Izbērt uz soliņa salauztas dēla rotaļlietas. Dauzīties pie logiem.
Ilze skaidroja: "Jā, tieši Ivetas logiem viņa [automašīna] "Volvo" stāvēja pretī. Viņš katru soli redzēja, un viņam kaimiņš nāca no blakus mājas mašīnu notīrīt. Pats viņš naktīs cēlās, nāca. Kapuci virsū, izbrauc līkumiņu un pie mums atbrauc, naktī apskatās, ko mēs darām, atbrauc, noliek, viss bija safilmēts. Mēs salikām kameras dzīvoklī uz visiem logiem, uz vienu pusi, uz otru pusi. Nu, kā tu vari gulēt naktīs, kad tu zini, ka tev ir pirmais stāvs. Mēs jau trešajā stāvā dzīvojām ar bažām, kur tad Ivetai vēl pirmajā stāvā?"
Rusiņš biedēja daudzus. Advokāte Anna Nore, kura palīdzēja Ivetai, rakstīja iesniegumus un gāja uz tiesu, tagad atzinās: "Nu, zināt, ja manas klientes darba kolēģe baidījās, baidījās iet uz darbu un centās strādāt attālināti, jo bija visi šie draudi un zākāšanās, – kāpēc lai es nebaidītos? Protams, es arī esmu tikai cilvēks, kurš arī baidās. Man personīgi draudējis viņš nebija, bet mani apsaukāja. Kad es biju izgājusi no tiesas sēdes, viņš tur bija dežurējis un gaidījis, lai gan nebija ieradies uz tiesas sēdi pats. Bet kā parasti – bija tuvumā, novēroja, kas notiek, kur mana kliente dodas. Un tad, kad es braucu garām, nu tad es dzirdēju – neglītus vārdus viņš teica, jā, neglītus vārdus."
Tas, kas pārsteidzis advokāti Nori, ir atbalsts, ko Rusiņš saņēma. Tāpēc viņa arī pieļauj, ka Rusiņš varētu būt gan dzīvs, gan saņemt palīdzību: "Iespējas ir dažādas, kur viņš varēja doties. Uz Baltkrieviju, Krieviju vai kaut kur uz ārzemēm? Viņš varēja mainīt savu identitāti, dzīvot inkognito vai ar kādas citas personas dokumentiem. Es esmu domājusi par šo jautājumu. Latvijā ziema tomēr bija barga. Nu, nezinu, varbūt var izdzīvot, varbūt ir cilvēki, kas piepalīdz? Arī tas nav izslēgts, jo, kā mēs redzam, šī nozieguma pastrādāšanas gaitā Rusiņam bija palīgi. Gan darba devējs, gan sētniece, kas pakalpīgi viņam palīdzēja. Sētniece slaucīja mašīnu – sniegu, lietu, lai tā kamera var uzfilmēt katru Ivetas soli, kad viņa iziet, kur viņa dodas. Viņš to savu mašīnu turēja tieši pretī dzīvoklim, un tur arī bija uzstādīta šī kamera novērošanai. Bet uzsnieg sniegs vai lietus līst, šī mašīna taču ir jānotīra, un tad sētniece pakalpīgi to darīja. Protams, nevaru pateikt, cik daudz tā sieviete zināja, bet par šiem Rusiņa izgājieniem, man liekas, šai pilsētā jau vairāk vai mazāk cilvēki zināja."
"Manu meitiņu nodūra!"
"Kad Rusiņš uzbruka Ivetai ar nazi pie tirdzniecības centra "Sēlija", tad gan mēs teicām: šito nelaižam garām, mēs tevi atbalstīsim, mēs būsim ar tevi. Jo neviena jau viņai nebija, un tad sākās lielākais karš," atcerējās Ilze. "Viņš viņu visur gaidīja – gan pie bērnudārza, tepat uz šiem soliņiem, uz katra soļa viņš viņu vaktēja un gaidīja pieturās. Viņš pat uz Rīgu brauca. Iveta brauca ar autobusu, viņš brauca līdzi, pie katras pieturas, kur piestāja autobuss, viņš pamāja viņai visu laiku."
Un cauri visam šim trauslā Iveta, kura viena audzināja abus dēlus un vēl palīdzēja mammai, gāja klusi un mierīgi. Tikai ne advokāte, ne Ilze nespēja atbildēt uz jautājumu, kas viņas urda joprojām. Kāpēc Ivetai liktenīgajā svētdienā bija jāpamet salīdzinoši drošā Jēkabpils un jādodas uz attālajiem kapiem? Nākamajā dienā Rusiņam bija nolikta tiesas sēde, bet Iveta to nepiedzīvoja.
Ilze sacīja: "Tajā svētdienā es jau biju saģērbusies, lai dotos uz darbu, zvana vīrs. Iveta esot beigta vai viņu nogalināja. Zvanījusi Ivetas mamma un teikusi: manu meitiņu nodūra, nogalināja. Tāds šoks! Un es uzreiz braucu uz slimnīcu, jo Ivetas mamma un mazais puika bija slimnīcā. Jā... tikai pašas Ivetas jau tur nebija. Viņa vēl bija uz tā ceļa. Sazvanījos ar policiju, teica, ka nav nekādas dzīvības pazīmes. Ivetas mamma pati bija sasista. Viņa stāstīja, ka mēģināja aizstāvēt meitu, liekusies pāri. Līdz ar to viņa arī dabūja. Seja visa zilumos. Viņa sev ļoti pārmeta, ka nepaspēja laikus izsaukt ātro palīdzību, jo viņai iestājās šoks uz to brīdi, kad tas viss notika, jo viņa bērnu izrāva no mašīnas, gāja projām. Un tad viņa zvanīja tam, kas jau nu tai telefonā pirmais gadījās. Un kamēr tas cilvēks tajā galā saprata, kas ir noticis. Tad izsauca ātros, es sapratu, ka it kā Iveta vēl bija pie dzīvības, bet viņa noasiņoja. Paņēmu mazo puiku. Lielākais puika bija dzīvoklī. Braucu uzreiz pēc viņa, jo nevarēja jau zināt, kur tas Rusiņš ir, kur ies. Tā viņi visi sākumā dzīvoja pie manis. Un es pati ilgi ar to visu cīnījos, lai saprastu, vai tas ir mans pienākums, vai tas nav mans pienākums. Smagi bija, raudāju dienām, negulēju, nedēļām negulēju. Paņēmu pie sevis arī Ivetas mammu, kad viņu izrakstīja no slimnīcas. Bet viņai bija ļoti smags stāvoklis, viņa kāpa pa balkoniem ārā un viņu visu laiku bija jāvaktē. Nevarēju ne pa dienu gulēt, ne pa nakti. Tagad mammu iekārtojām pansionātā. Īstenībā es esmu priecīga par to, cilvēks ir ļoti atkopies, beidzot ir tāda sajūta, ka viņa ir dzīva! Es viņai uztaisīju lielu bildi, lai viņa atpazīst savus mazbērnus. Mani viņa pazīst, gaida, kad atbraukšu, manu vīru viņa gaida ļoti, bet pārējie viņai ir tā... To posmu viņa savā dzīvē ir izslēgusi."
Valstī situācija mainās, bet "cena par to ir samaksāta pārāk dārga"
Ivetas advokāte un mazā dēliņa juridiskā pārstāve Nore sacīja: "Protams, tas, ka šis slepkava nav noķerts un atrasts, rada cilvēkiem gan bažas, gan raizes, gan arī nedrošības sajūtu, ka tādi slepkavas staigā apkārt. Bet, par šo gadu atskatoties, tad man ir jāsaka, ka es esmu gandarīta, ka mūsu valstī tā situācija attiecībā pret vardarbības, tādām izpausmēm un noziegumiem mainās. Es, protams, nevaru teikt, ka jau ir mainījusies, tikai mainās, bet nu diezgan arī tā mokoši un lēni. Bet tas process notiek. Protams, cena par to ir samaksāta pārāk dārga. Procesa virzītājs nodarbojas ar šo lietu, un es zinu, ka viņiem tiek sniegts ļoti liels atbalsts šīs lietas izmeklēšanā, un Rusiņa meklēšanas pasākumos ir arī starptautiskā sadarbība un palīdzība. Bet rezultāta nav. Man jādomā, ka viņš kļūdīsies kādā brīdī. Es neticu, ka viņš varētu būt sev nodarījis pāri un atņēmis sev dzīvību. Man liekas, ka tādi cilvēki to nedara. Bet nu… Nu, viņš tāds šahista tipa cilvēks, viņš visu pārdomā, izskaitļo, ļoti rafinēti rīkojas. Jācer, ja viņš ir dzīvs, ja viņš tiešām ir dzīvs, tad es ceru, ka viņš kļūdīsies kādā brīdī.
Ilze gan pieļauj arī policijas versiju, ka Rusiņš ir padarījis sev galu. Ilze pauda:
"Man rakstīja, ka pats arī sev izdarīs pāri, lai tiktos ar Ivetu tur augšā. Tā viņš solījās, es viņam vaicāju, vai tu gribi tādu pašu likteni kā tavam brālim, jo brālis kādreiz arī kaut ko tur bija izdarījis. Viņš ārzemēs sēdējis cietumā, iznācis ārā un upē noslīcinājies."
Lai gan oficiāli Rusiņam nekas nepiederēja un viņš it kā nebija atrodams, ar citu palīdzību viņš dzīvoja normālu dzīvi.
Ilze stāstīja: "Viņam bija arī bankas karte, uz viņa tā brīža sievietes vārda uztaisīta. Kā es to zinu? Jo tā bankas karte atnāca uz manu dzīvokli, viņš tā bija to piereģistrējis, atbrauca pakaļ, kad viss vēl bija normāli. Pēc Ivetas viņam bija cita sieviete, kas palīdzēja, tur tā naudiņa skaitījās. Un, protams, tas darba devējs viņam maksāja. Gribas jau, lai ātrāk atrod viņu, un man pašai miers būs. Jo galvā tas ir visu laiku."
"Nomira, lai citiem bērniem mammas vienmēr būtu blakus!"
Ir pagājis gads. Mainīti likumi. Tagad varmākas, kuri pārkāpj aizliegumu tuvoties cietušajam vai draud, var ielikt cietumā līdz pat trim gadiem.
Rusiņš izsludināts starptautiskā meklēšanā. Par īpašiem nopelniem juridiskās palīdzības sniegšanā Ivetas advokāte Nore saņēmusi augstu apbalvojumu – Advokatūras goda zīmi. Kolēģi novērtējuši to, kā viņa pēc Ivetas slepkavības iestājās par cietušo sieviešu tiesībām.
Nore sacīja: "Es katrā ziņā to novērtēju, ka kolēģi ir novērtējuši manu attieksmi pret darbu un jutos tiešām pagodināta. Bet lieta būs pabeigta tikai tad, kad mēs zināsim, ka Rusiņš ir aizturēts vai ir atrasti pierādījumi, vai viņa ķermenis. Tad mēs visi varēsim justies beidzot droši."
Ivetas jaunākais puika tagad iemācījies par mammu saukt Ilzi, bet savas mammas kapu nevienam citam apkopt neļauj.
Ilze ir pārliecināta, ka ar Ivetas asinīm uz tā vientuļā lauku ceļa ir uzrakstīti likumi, kas tagad aizsargās citas sievietes: "Es runāju ar vecāko puiku. Saku viņam, lai vai cik varbūt skarbi izklausās, bet citi ir ieguvuši no tā, ka jūsu mamma aizgāja. Viss ir mainījies, tagad policija vismaz reaģē ātrāk. Iveta ir atdevusi sevi kaut kādam kopējam labumam. Man ir tik žēl abu Ivetas dēlu! Protams, viņiem dzīvē tagad būs jācīnās, bet es viņiem visu laiku atgādinu – jūsu mamma bija vislabākā. Viņa ir daudz palīdzējusi visām citām mammām! Viņa nomira, lai citiem bērniem mammas vienmēr būtu blakus!"
KONTEKSTS:
Pērnā gada 16. aprīlī Jēkabpils novadā sava bērna un mātes acu priekšā tika nogalināta 1983. gadā dzimusi sieviete. Slepkavību pastrādāja viņas bijušais vīrs Leons Rusiņš, kurš mēnešiem ilgi sievietei draudēja un viņu vajāja; par to regulāri tika ziņots policijai, bet sieviete pasargāta netika.
Saistībā ar Rusiņa meklēšanu amatu zaudējis Austrumzemgales policijas iecirkņa priekšnieks Rolands Bērziņš. Policijas dienesta pārbaudē un disciplinārizmeklēšanā piecām Austrumzemgales iecirkņa amatpersonām piemēroti disciplinārsodi, bet no pērnā gada 1. septembra ir jauns iecirkņa priekšnieks – amatā stājās majore Evita Galviņa. Savukārt Ģenerālprokuratūras izmeklēšanā secināts, ka ir pamats izvērtēt trīs prokuroru iespējamus pārkāpumus.
Reaģējot uz traģiskajiem notikumiem, Saeima būtiski palielinājusi maksimālos sodus par draudiem nonāvēt, vajāšanu un nolēmuma par aizsardzību pret vardarbību nepildīšanu. Maksimālais brīvības atņemšanas sods par šiem noziegumiem tika palielināts no trīs mēnešiem uz trīs gadiem.
