Kārlis un Andris pirms 38 gadiem bija 24 gadus veci puiši, kuri nokļuva tā sauktajā pirmajā avārijas seku likvidatoru partijā. Viņus katastrofas vietā nogādāja 8. maijā.
Andris un Kārlis: "Bija jāmazgā mājas. Un mēs pēc tam tīrījām. Ņēmām augsni nost."
Latvijas Televīzija: "Zinājāt, kas tur bija noticis? Tos apmērus apjautāt, kad tur bijāt?"
Andris un Kārlis: "Nē taču. Iesēdināja un aizveda."
Anna: "Es biju soliste [ansamblī] karavīriem padomju laikā, un mūsu brigāde pirmā brauca uz turieni."
Andrejs: "Es strādāju kā parastais autovadītājs. Es ieraudzīju tās drupas, es sapratu, ka tas ir diezgan nopietni."
Atteikties nevarēja. Darīja, ko lika. Kādas būs radiācijas sekas uz veselību, katastrofas seku novēršanā iesaistītie tobrīd varēja tikai nojaust. No Latvijas uz Čornobiļu piespiedu kārtā bija aizsūtīti vairāki tūkstoši cilvēku, pastāstīja biedrības "Latvijas savienība "Černobiļa"" prezidents Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks:
"Vispār bija, izrādās, pie 7000, kad mēs aprēķinājām. Apmēram 4000 palikuši dzīvi."
Kodolkatastrofas seku likvidatori ik pavasari sanāk Stradiņa slimnīcas pagalmā uz kopīgu piemiņas brīdi. Atceroties traģēdiju, kurā daudzi ziedoja dārgāko – dzīvību un veselību, slimnīcas valdes locekle Džineta Heinrihsone vilka paralēles ar karu Ukrainā, aicinot nekad nepieļaut līdzīgas traģēdijas atkārtošanos:
"Šobrīd galvenās bažas saistītas ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, un tās ir bažas par Zaporižjas stacijas drošību, kas varētu atkārtoties ar līdzīgu traģēdiju."
Tikmēr katastrofas seku novērsēji norādīja – tas pašlaik ir Ukrainas okupantu rokās.
Kārlis: "Ja viņi gribēs katastrofu, viņi to izdarīs. Viņi zina, kādas sekas var būt."
Andris: "Nezinu, kurā brīdī kaut kas var uzlidot. Ja tur traumēs, tad ir cauri."
Viņi arī uzsvēra – katrs nejauši trāpīts lādiņš var radīt traģiskas sekas visai Eiropai.
