Līga savu bērnību raksturo kā krāsainu, dažādu, viņa atceras siltās vasaras un idilli pie vecmammas. Vienlaikus viņa atminas arī pienākumus un atbildību, kas varbūt nebija vienmēr vienkārši, bet viņai patika būt noderīgai un novērtētai.
"Mīlestība pret mūziku man ir bijusi vienmēr. Es atceros sevi kā bērnu – viena pati esmu mājās, pa televīziju skan latviešu mūzika, un es stāvu pretī spogulim ar matu suku rokā, izliekoties, ka es dziedu. To es darīju, kad biju vienatnē. Mani tas iepriecināja," stāstīja Līga.
Vienlaikus Līga kautrējās par savu sapni stāstīt kādam citam, tāpēc apzināti mūzikai pievērsās tikai 11. klasē, pašai uzmeklējot grupu, kurā viņa varētu dziedāt un savu sapni īstenot.
"Tas bija sākums, bet no turienes radās visādi tādi mēģinājumi sevi parādīt, konkursiņi un tādas lietas, bet, sākoties studijām veterinārmedicīnā, tas sapnis tika palikts malā, jo man svarīgāka bija tā stabilitāte dzīvē, un tajā brīdī man bija pārliecība, ka ar mūziku nevar nopelnīt, tāpēc man tas nav vajadzīgs," stāstīja Līga.
Pabeidzot augstskolu un sākot strādāt par veterinārārsti, sapni par mūziku Līga bija jau "atlaidusi". Taču pēc vairākiem gadiem, kad viņa gaidīja jau otro bērnu, pamanīja muzikāla šova reklāmu.
"Tad man šķita – un, jāpamēģina, varbūt, varbūt... Jo sapnis par mūziku jau vienmēr ir bijis, bet kaut kā nebija tās ticības sev. Es pieteicos.
Atceros, ka, aizejot uz atlasi, es jutos tik neiederīga – nu, ko es te daru? Tāda pieaugusi sieviete stāvoklī pie bērniem, kuri grib dziedāt un kuriem sanāk. Bet kaut kā es tur nokļuvu," stāstīja Līga.
Līdz ar dalību šovā mūzika no jauna ienāca Līgas dzīvē. Tas ļoti viņu iedvesmoja, deva motivāciju darīt un iet pāri grūtībām. Sapnis, kas no jauna pamodās Līgas sirdī, padarīja viņu stiprāku un deva daudz enerģijas, kā arī spēju neklausīties, ko par to saka cilvēki apkārt.
"Vienlaikus tajā brīdī režīms, kāds bija šajā šovā, ļoti izdedzināja. Tas, ka nebija laika runāties, tas sadedzināja arī manas attiecības laulībā, jo bija daudz, daudz pārpratumu, kā izrādās. Tas, ka man tā mūzika, šovs, tā industrija bija svarīgāka, nekā mana ģimene un vīrs, – tas bija vīra pieņēmums par to –, kāpēc es biju tik entuziastiska un priecīga, bet īstenībā es biju priecīga tikai par to, ka varu dziedāt un kādam patīk tas, ka es dziedu," stāstīja Līga.
Līga uzsvēra, ka vīrs viņu sākotnēji atbalstīja un centās, bet vienlaikus nesaprata viņas vēlmi īstenot sapni. Viņa mājās nejutās sadzirdēta.
Emocijas, ko radīja šķiršanās, Līga izpauda ar dziesmām, rakstot tekstus un komponējot melodijas. Bet Dievam bija cits plāns, viņa sacīja, un šīs dziesmas pasaulē tā arī netika sadzirdētas.
"Nu man ir citas vērtības un skatījums, un tās tā arī paliks pagātnē. Šķiršanās mainīja to, kāds bija mans dzīves ritms. Mainīja fokusu. Es nevarēju vairs čīkstēt, man bija jādara, lai varētu ikdienu izdzīvot un dzīvot normāli. Kad es paliku viena ar bērniem, tas lika man mobilizēties. Lika man meklēt daudz atbildes sevī, meklēt kaut ko, kas var palīdzēt aizpildīt to tukšumu, kas bija manī," stāstīja Līga.
Pēc vairākiem gadiem viņa nonāca pie ticības, kas pilnībā mainīja viņu un viņas dzīvi. Tas pamudināja viņu atskatīties pagātnē un mēģināt salabot jau šķirto laulību.
"Mans fokuss pilnībā mainījās. Es vairs nedzīvoju, lai kādam pierādītu, ka esmu gana laba, jo es zinu, ka es esmu tik laba, ka manis dēļ nomira Jēzus, lai es dzīvotu," pauda Līga.
Ja pirms tam Līga dzīvoja bailēs par to, vai viņas sapnis kādreiz īstenosies, vai viņa nesaņems tāpēc nosodījumu, tad šobrīd viņa paļaujas, ka viss būs labi un izdosies, tāpēc katru dienu strādā ar sevi un dara visu iespējamo, lai tam tuvotos.
"Es vairs nedzīvoju bailēs, es dzīvoju uzticībā un pārliecībā, ka man būs viss tas, ko Dievs man ir ieliecis manos sapņos un manā sirdī," sacīja Līga.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
