Bērnības atmiņas
"Bērnībā es saskāros ar nežēlību, cietsirdību, ar emocionālo vardarbību un biju lieciniece fiziskai vardarbībai pret manu mammu. Vardarbība bija no patēva puses, un interesantākais bija tas, ka šis cilvēks man bija jāsauc par tēti, bet es nebūt viņu tā, protams, neuztvēru," atklāja Ieva.
Ievas bērnība nebija viegla, bet ļoti daudzus mirkļus viņa aizvien atceras ar gaišumu. Viņa to spēj tāpēc, ka ir tikusi emocionāli tam pāri, bet tas prasīja ļoti daudz darba jau apzinātā vecumā.
"Jau pieaugušā vecumā tas man prasīja ļoti daudz pārdomu, piedošanas, izpratnes, kāpēc mamma rīkojās tā, kā viņa rīkojās, un neizbeidza šīs attiecības.
Jā, man tas prasīja arī daudz psihoterapijas gadu, to es nenoliegšu, un diezgan daudz strādāt ar sevi un savu pasaules uzskatu, bet es spēju piedot patēvam, kaut kādā savas dzīves noteiktā posmā es to izdarīju," stāstīja Ieva.
Ievai visu mūžu ir iedzimta, reta sirds slimība – Eizenmengera sindroms jeb sirds kambaru starpsienas defekts.
"Vienkārši starp abiem sirds kambariem ir diezgan paliels caurums, ko nevar operēt, kas nav operējams. Teiksim, 1976. gadā to ņēmās operēt eksperimentālā kārtā Bērnu slimnīcā, bet mani vecāki aizliedza šo operāciju. Man stāstīja, ka mani izņēma no ķirurga rokām, un mamma izņēma mani no slimnīcas. Es domāju, ka tas bija pareizais lēmums," atklāja Ieva.
Savu slimību Ieva apzinājās jau agrā bērnībā, jo nevarēja piedalīties sporta nodarbībās. Viņai bija ārkārtīgi liela vēlme nodarboties ar dejošanu, bet arī to viņai neatļāva. Tā vietā Ieva sāka apmeklēt teātra pulciņu – tas viņai tika atļauts, turklāt ļoti patika.
"Jā, es zināju, ka ar sirdi kaut kas nav īsti kārtībā, un es arī bieži slimoju ar saaukstēšanos, dažādiem vīrusiem un tā tālāk. Patiesību sakot, es laikam vienu brīdi vairāk pavadīju mājās ar savām slimībām nekā skolā. Bet līdz ar to es ļoti aizrāvos ar lasīšanu, biju tāds teicamnieces tips, pilnīgi humanitārs cilvēks, kas lasa pat pie ēdamgalda," stāstīja Ieva.
Ārstu prognozes
Kopš sevi atceras, viņa ir centusies pievērsties tam, ko var un spēj, nevis koncentrēties uz to, ko nevar vai ko neatļauj. Protams, tas nenozīmē, ka tāpēc bērnība bija viegla un ka slimība to neietekmēja.
"Viens tāds cietsirdīgs gadījums bija kādā 4., 5. klasē, kad mani klasesbiedri sačukstējās, un es sapratu, ka viņi sačukstas par mani.
Kāds klasesbiedrs no savas mammas bija uzzinājis, ka Ieva nedzīvos ilgi – tagad viņai ir deviņi gadi, bet līdz 12 gadiem Ieva nedzīvos, viņa nomirs. Es par to uzzināju skolā," atminējās Ieva.
Protams, viņai tas bija liels šoks, kāpēc klasesbiedri runā par viņas nāvi – ko viņi zina tādu, ko viņa nezina? Vēlāk, pārnākot mājās, Ieva atklāja, ka tās ir ārstu prognozes, ko ārsti izpauduši viņas mammai.
"Pēc tam ar ārstu prognozēm es sastapos diezgan daudz. Nedzīvos līdz 12 gadiem, būs traki, varbūt līdz 18 gadiem neizdzīvos… Nu, tad, kad būs 25 vai 30… Vārdu sakot, man tika doti šādi izdzīvošanas termiņi.
Patiesību sakot, man bija ļoti nopietna depresija ap 30 gadu vecumu, jo es sāku gaidīt savu nāvi, kad es miršu... Arī es esmu gribējusi izdarīt pašnāvību," atklāja Ieva.
Tolaik depresiju viņa nemācēja atpazīt, viņai vienkārši šķita, ka dzīvei un tam, ko viņa dara, nav jēgas. Tad, kad viņai palika 38 gadi, saistībā ar iedzimto slimību viņai konstatēja vēl vienu kaiti – pulmonālo arteriālo hipertensiju. Tas bija vēl viens šoks.
"Tas ir tāds sindroms, kad plaušu asinsvadi ir sašaurināti, arī plaušu artērijas, un arī paši sīkākie asinsvadi ir sašaurināti. Līdz ar to ar skābekli bagātinātās asinis, kas iet caur plaušām uz sirdi, ir grūtāk [pārvadīt]. Organisms grūtāk tiek apgādāts ar skābekli. Līdz ar to ir nogurums, ir sirdsklauves, ir sirds mazspēja, un, protams, arī savi ierobežojumi," atklāja Ieva.
Abas diagnozes apgrūtina Ievas dzīvi fiziskās aktivitātes ziņā – viņa vairs nevar peldēt vai braukt ar velosipēdu, jo ātri nogurst, piedzīvo aizdusu un nespēku.
"Tie ir fiziskie ierobežojumi, bet es domāju, ka kaut kāda šī nespējas identitāte mentāli arī neatvieglo dzīvi, jo es esmu pēc dabas ļoti enerģiska, man ir daudz ideju, man patīk radīt pasākumus, man patīk veidot kaut ko jaunu, bet lai kaut ko radītu, ir vajadzīgs diezgan daudz spēka, un mani kaitina tas, ka man ir šie ierobežojumi – es nespēju nostrādāt tik ilgi, cik es gribētu," stāstīja Ieva.
Vienlaikus savas diagnozes Ieva ir pieņēmusi. Protams, tas nebija nedz ātri, nedz vienkārši, taču, pateicoties ilgstošam darbam ar sevi, viņa tagad spēj priecāties par to, kas viņai ir dots – par spēju staigāt, runāt, strādāt un baudīt dzīvi. Lai to varētu, Ieva ir ilgstoši apmeklējusi psihoterapiju un lietojusi antidepresantus, kā arī apguvusi meditācijas un apzinātības prakses, lasījusi literatūru un interesējusies par dažādiem veidiem, kā sev palīdzēt.
"Šodien es varu teikt, ka es esmu laimīga.
Jā. Laime man nozīmē apmierinātību un harmoniju ar esošo stāvokli. Laime man ir, ka mani tuvie un mīļie cilvēki ir veseli, ka ar viņiem viss ir kārtībā, un es pati… Es ļoti negribētu palikt uz gultas ar savām slimībām. Es zinu, ka ar laiku mani tas sagaida, bet to gan es negribu, to brīdi es gribu attālināt," atzina Ieva.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
