Dzīve ar tēvu alkoholiķi
"Mana bērnība bija diezgan traka. Es teiktu, ka nenovēlētu citiem iet cauri tam, kam es esmu gājusi cauri, bet tajā pašā laikā mani tas padarīja stipru," stāstīja Atvara.
Atvaras tēvs, kā viņa pati saka, bija ļoti foršs cilvēks ar ļoti labu humora izjūtu, taču viņam apkārt bija nepareizie cilvēki, nepareizās izvēles un alkohols. Smagā alkohola reibumā viņš bieži kļuva neadekvāts – varēja pat neatpazīt pats savu sievu, meitu un mašīnu, kas iebrauc pagalmā, un sākt to apmētāt ar akmeņiem.
"Tās situācijas bija trakas, bet trakākais bija tas, ka viņš nebija, teiksim, sētas bomzis, viņš bija iekšā ļoti daudzās nelegālās lietās, ko es kā bērns, protams, nezināju pilnībā, zināju tikai daļēji. Tas viss bija saistīts ar narkotikām," stāstīja Atvara.
Vienlaikus viņa zināja un redzēja daudz vairāk, nekā bērnam vajadzētu. Reiz 11 gadu vecumā meitene pamodās no kliedzieniem, iegāja virtuvē un ieraudzīja, ka tēvam uz pieres ir asiņains pistoles nospiedums.
"Viņš kliedza manai mammai: "Kur ir lodes?" Ārprāts, šo stāstot ir tāds drausmīgs flashback [atmiņu uzplaiksnījums – red.], liekas, ka esi dzīvojis kādā filmā, jo tu ikdienā nedomā par tām lietām. (smejas) Mani smiekli man ir aizsargreakcija noteikti. Savas bērnības dēļ es visu laiku par visu smejos, jo man tas ir aizsargs – kad tu pasmejies, tev pašam kļūst vieglāk," pauda Atvara.
Emocijas visvieglāk bija apēst
Tēva darbību dēļ Atvaras ģimenes dzīve gāja kā pa kalniem. Bija brīži, kad tēvs pelnīja ļoti labi, bija brīži, kad viņš pēkšņi bija parādā milzīgas naudas summas un ģimenei nebija nekā. Vienā no šādām reizēm viņš kādam bija parādā lielu naudas summu, tāpēc ģimenei nācās bēgt.
"Tad mēs bēgām, mēs dzīvojām ārzemēs. Es nevarēšu detaļās izstāstīt, jo ļoti daudz ko nezinu pati, bet tas, ko es zinu, ir pietiekami, lai saprastu, ka nekad mūžā neļausi saviem bērniem iziet kaut kam tādam cauri. Vienīgais, kas mani turēja pie dzīvības tajā visā, bija mana mamma," stāstīja Atvara.
Viņas mamma izdarīja visu, lai par spīti apstākļiem, kādos ģimeni novedis tēvs, viņas meitai būtu viss nepieciešamais un viņa tāpat augtu labos apstākļos, brauktu ar klasi ekskursijās un no bērnības gūtu arī prieku.
"Man bija grūti, es teikšu atklāti. Visas tās lietas, kas man notika mājās, es noēdu. Jau no pirmajām klasēm man ļoti strauji nāca klāt svars, un es attapos vienā mirklī… vidusskolā es svēru apmēram 125 kilogramus.
Līdz mirklim, kamēr tev nav kaut kāda pieauguša cilvēka domāšana, kad saproti, ka kaut kas nav kārtībā, tev vienkārši liekas, ka tevi kāds ir sodījis. Nevis, ka tu noēd savas problēmas, bet ka esi upuris," stāstīja Atvara.
Līdz pat pieaugušam vecumam, kad Atvara jau pievērsās darbam ar sevi un sāka apmeklēt psihologu, viņa pie izskata un svara vainoja ārējos apstākļus – Dievs viņu nemīl, tāpēc viņas ģimenē iet tik slikti un tāpēc viņai ir liekais svars.
Prom no toksiskās vides
Kad Atvarai bija 16 gadi, mamma no tēva izšķīrās. Tam sekoja apmēram gadu ilgs periods, kura laikā viņas tēvs abām draudēja, solīja izdarīt pašnāvību un nelika mierā, taču ar laiku situācija norima.
Pienāca arī brīdis, kad viņa sāka saprast – kaut kas ir jāmaina.
"Kad norimās visa tā situācija ar šķiršanos, mēs ar mammu un brāli dzīvojām atsevišķi, un lietas pamazām sakārtojās, jo pazuda trakākais – vairs nebija tās toksiskās vides, ikdienas alkohola, narkotiku un visa, kas nāca komplektā," stāstīja Atvara.
Visu šo laiku Atvara apmeklēja mūzikas skolu. Viņai izdevās iestāties arī Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, kurā apguva džeza vokālu. Skolu viņa pabeidza ar ļoti labām sekmēm, bet svarīgākais bija citādākā vide, jauni cilvēki un iespējas, kas pilnībā mainīja viņas dzīves fokusu.
Jau pieaugušā vecumā Atvara atbrīvojās arī no liekajiem kilogramiem, mērķtiecīgi strādājot ar sevi, apmeklējot gan psihologu, gan psihiatru un strādājot ar savām emocijām, ar visu to, kas noticis viņas bērnībā.
Tēva nāvi tāpat pārdzīvoja
Pirms diviem gadiem Atvaras tēvs nomira. Arī tas nebija viegls periods, jo viņa ar tēvu pirms aiziešanās bija ļoti sastrīdējusies. Par spīti visam tam, kam viņš bija pakļāvis Atvaru ģimeni, viņa tēva nāvi pārdzīvoja.
"Traki tas bija, jo tu jau saproti, ka tas cilvēks nebija pie vainas, viņa rīcība bija pie vainas. Cilvēks savā būtībā bija foršs, bet viņš arī bija cietis, viņš arī bērnībā nebija mīlēts un tā tālāk. Nu, kaut kādas situācijas to tika izraisījušas, kāpēc viņš darīja visu to slikto. Tad, kad tu to apzinies, tad liekas – bāc, es būtu gribējusi viņam palīdzēt vairāk. Bet te ir jautājums, cik tu vari palīdzēt cilvēkam, kurš negrib, lai viņam palīdz?" atzina Atvara.
Šobrīd Atvara savu nelāgo pieredzi bērnībā liek lietā, lai motivētu sevi sasniegt dzīvē un karjerā daudz vairāk, nekā viņa kādreiz cerēja. Viņa ir apņēmības pilna un izvairās no sevis žēlošanas. Atvara uzskata – grūtības bērnībā ir tikai attaisnojums, lai kaut ko nedarītu, un viņa nevēlas nedarīt, viņas mērķis ir ar savu balsi nonākt uz skatuves.
"Tādu motivāciju, kāda ir man pēdējo divu gadu laikā, es neesmu redzējusi daudzos. Tad, kad tu saproti, ka dzīve tevi nav varējusi iznīcināt, tad tu saproti, ka neviens cilvēks tevi neiznīcinās, un tu vienkārši ej pēc tā, ko tu gribi," secināja Atvara.
Citi "Dzīvei nav melnraksta" stāsti
