Kara pirmajās dienās māja paliek bez jumta
Ar Jūliju Latvijas Televīzija bijuši attālinātā saziņā kopš kara sākuma. Nu Jūlija satikta arī klātienē, pie viņas mājām Kijivā. Daži kaimiņi te aizlīmējuši logus, lai tie nesaplīst. Jūlija sacīja – nav jēgas, jo pati izjutusi, kas ir raķetes trieciens. Kara pirmajās stundās tieši no šejienes kopā ar vīru un bērnu Jūlija aizbēga uz vecāku mājām Kijivas pievārtē, kur tieši trāpīja raķete.
Jūlija stāstīja: "Mēs visi gulējām. Pustrijos naktī – svilpiens un sprādziens, un sāka lidot akmens bluķi. Visos logos, caur jumtu."
Māja palika ar saārdītu jumtu, bez logiem, bez elektrības, mīnus 8 grādu salā, turpat blakus Krievijas armija. Vienīgais patvērums vairāku nedēļu garumā bija kaimiņu pagrabs. Tomēr māju sāka labot no pirmās dienas. 2022. gada 23. augustā jumts bija atjaunots tā, ka jau varēja pacelt karogu. Jūlijas tēvs Andrejs un visa ģimene kopā pašu rokām nu ir salabojuši un izremontējuši gandrīz jau pilnīgi visu.
Jūlijas mamma Larisa stāstīja: "Strādājām un kritām no kājām bez spēka vakarā. No rīta kā ieprogrammēti cēlāmies, neko citu neredzot. Galvenais bija tādā situācijā savākties un dzīvot."
Kijivā gaisa trauksmes – ikdiena
Jūlija ar vīru un dēlu cerēja, ka galvaspilsētā būs mierīgāk un kara pirmajā gadā pārcēlās atpakaļ uz Kijivas dzīvokli. Gaisa trauksmes arī tur bija un ir ikdiena. Trauksmei skanot, dzīve turpinās, ieskatoties monitoringa kanālos telefonā, kas ziņo, vai bumbvedēji un raķetes nelido tieši šajā virzienā. Ja lido, katrs uzreiz zina, ko darīt. Atšķirībā no centra un citiem mikrorajoniem, kur slēpties var metro vai pazemes pārejās, Jūlijas apkaimē vienīgā patvertne ir tikai bērnudārza bērniem. Pārējiem atliek pašu dzīvoklis.
Jūlijas vīrs Andreks sacīja: "Nakts vidū sākas apšaude. Sienas trīc, stikli dreb. Es skrienu. Vienīgais, ko varu – uzreiz izrauju bērnu no guļamistabas, pārnesu te uz gaiteni, pārsedzu segu. Šī ir vienīgā vieta, kur ir divas sienas, kas pasargā no šķembām. Tad mēs aizveram durvis un guļam te pilnīgā tumsā, šādi, lai netrāpītu šķembas. Tas ir vienīgais. Nu, ir dažādi, bet vismaz pusi mēneša mēs pavadām gaitenī."
Jūlija piebilda: "Pa visu decembri bija tikai viena nakts bez trauksmes. Ballistika – tas ir neparedzami. Un to 2 minūšu laikā šķiet, ka tas nekad nebeigsies."
Pagājušajā ziemā bez elektrības un sakariem bija jādzīvo pa 6 stundām dienā.
Andrejs stāstīja: "Tādas baterijas izlikām pa visu dzīvokli, lai varētu kaut ko kaut kā apgaismot, kad nebija vispār nekā. Kad atrodies pilnīgā tumsā, tu neko neredzi un nesaproti, tad tādas baterijas mūs glāba."
Viss vienmēr nolikts pa rokai – sega, guļammaiss, lukturīši, akumulatori, radio ar baterijām, visur pārtikas un ūdens krājumi, savukārt vistuvāk ārdurvīm – soma ar dokumentiem.
Vai var pierast pie kara, zinot, ka ienaidnieka šāviņi var trāpīt visur? Jūlijas ģimene norādīja, ka nevar.
"Tā mēs reaģējam principā uz visām skaņām – kāds kāpnēs skaļi aizsit durvis, kāds kaut ko nomet zemē – mēs uzreiz... No tā vaļā tikt nevar laikam nekad," pauda Jūlija.
Bērniem negribas atņemt bērnību un svētkus, taču 2022. gada 31. decembrī arī gadumijas svinības pārtrauca bombardēšana – no svētku galda bija jābēg uz gaiteni vai kāpņutelpu.
Lai saudzētu veselību, pārceļas uz Spāniju
"Un pēc tam divas nedēļas vēlāk [2023. gada 14. janvārī] bija trāpījums dzīvojamajai mājai Dņipro. Vesela mājas daļa sabruka. Tā māja pēc izskata ļoti līdzīga mūsējai, kurā dzīvojam. Un tas skats, ka mājai pilnīgi trūkst vienas sekcijas – tā aina no Dņipro mani pilnībā satrieca. Un viss – pēc tam man jau vajadzēja ārstu palīdzību," stāstīja Jūlija.
Andrejs turpināja: "Un viņa vienkārši… (..) Pieliecas un zaudē samaņu, krīt zemē. Es vairākkārt viņu tā notvēru. Un, kad es to redzēju, tad teicu – nē! Savāciet mantas un brauciet."
Jūlija ar dēlu nolēma pārcelties uz Spāniju, uz Valensiju. Taču izturēja tikai divarpus mēnešus.
"Tā ir pilsēta, kur ir nepārejoša jautrība, festivāli, bet es nespēju uz to skatīties. Kad mēs atbraucām – tur dzīve mutuļo. Un es saprotu, ka dzīve mutuļo visā pasaulē. Ļaudis iet uz restorāniem, uz kino, uz pludmali ar bērniem. Caurām naktīm sēž. Tādēļ mums tur bija grūti. Man laikam mierīgāk ir būt zem apšaudēm, bet ar visu ģimeni," sacīja Jūlija.
Vienīgais nākotnes plāns – paglābt dēlu
Jūlija mierinājumu ir atradusi rokdarbos – gan armijai vajadzīgo maskēšanās tīklu pīšanā, gan izšūšanā – sava veida antidepresants vai meditācija, kas kaut cik palīdz atslēgties no kara realitātes.
Tomēr ģimene sapakojusi mantas, lai pārceltos 60 kilometrus ārpus Kijivas, kur tomēr ir mierīgāk. Viņu vienīgais tālākas nākotnes plāns ir paglābt dēlu – ja nu karš turpinās vēl 5 gadus.
"Kad viņam tuvosies 18, mums visdrīzāk nāksies braukt prom. Jo citādi pēc tam viņš vairs izbraukt nevarēs. (..) Bērns nekur negrib braukt. Saka – kur es braukšu? Nekur es nebraukšu! Es iešu aizstāvēt savu valsti! Tagad viņam ir 12 gadi. Protams, mēs lepojamies ar viņa lēmumiem, ar viņa patriotismu un entuziasmu. Bet tik un tā – mēs esam vecāki. Viņš mums tik un tā ir bērns. Kā būs – ļoti grūti pateikt. Godīgi." sacīja Jūlija.
Savukārt Andrejs piebilda: "Un tu visu laiku cīnies starp tādām ģimenes vērtībām un patriotismu, un valsts aizsardzību. Tā cīņa visu laiku – tas arī ļoti stipri nomāc. Un, ja jautā par plāniem, tad tā attieksme par nākotni, godīgi sakot, mēs nezinām. Ja man iedos pavēsti un pateiks – ej. Nu, es, protams, iešu."
