Atteikšanās no mammas kotletēm, pasaules mainīšana un izdegšanas sindroms. Saruna ar rosīgo jaunieti Rūdolfu Kivlenieku

Rūpes par vidi

Interese par klimata pārmaiņām un bezatkritumu dzīvesveidu ir Rūdolfa pārliecība. Viņš ikdienā piedomā par to, lai viņa patēriņa ieradumi būti videi draudzīgāki, piemēram, lietojot bambusa zobu birsti, pārtikas plēves vietā izvēloties bišu vaska drāniņas un uz veikalu dodoties ar auduma maisiņiem. “Mani ļoti kaitina, ka cilvēki veikalā vienu ābolu liek maisiņā. Es nesaprotu, kāpēc tā jādara. Vecākajām paaudzēm ir citādāka domāšana, ko iespaidojis padomju laiks. Ja vajadzēja krējumu, tad uz veikalu gāja ar savu burciņu. Toreiz dažas lietas bija zero waste [bezatkritumu dzīvesveids – aut.] stilā. Plastmasai kā materiālam kļūstot populārākam, ērtākam un pieejamākam, cilvēki to aizmirsa,” saka jaunietis, kurš arī uz mūsu tikšanos ieradies ar līdzi paņemtu daudzreiz lietojamu ūdens pudeli. Aktīvi iesaistoties dažādos pasākumos, nereti kā dāvanas par piedalīšanos tajos ir tieši auduma maisiņi un ūdens pudeles, tāpēc Rūdolfam mājās izveidojusies pamatīga kolekcija.

Rūdolfs savā ģimenē ir tas, kurš izglīto un rāda piemēru šim dzīvesveidam. Arī atkritumu šķirošana ir viņa pārziņā un, kā izrādās, Līvānos to darīt ir ērtāk nekā Rīgā. Vismaz pagaidām viņam tā šķiet, kamēr galvaspilsētā nav iedzīvojies un paspējis izpētīt, kur atrodas tuvākās atkritumu šķirošanas vietas. Attiecīgie atkritumu konteineri Līvānos atrodas puskilometru no viņa ģimenes mājas, un sašķirotos atkritumus tur ērti varēja nogādāt pa ceļam uz skolu. Dzīve sakoptā un tīrā vidē Rūdolfam ir būtiska, tāpēc pagājušajā gadā jaunietis piedalījās interneta izaicinājumā “#trashtag”, kura laikā atrada piemēslotu vietu, to sakopa, uzņemot bildi gan pirms, gan pēc, un dalījās ar fotogrāfijām sociālajos tīklos, aktualizējot šo problēmu.

Man ir svarīgi, lai mums būtu normāla nākotne, nevis vasaras ļoti vēsas, ziemas – karstas.

Lai nebūtu tā, ka mums jāceļo uz citām valstīm tikai tāpēc, ka laikapstākļi neļauj dzīvot mūsu valstī,” par klimata pārmaiņām noraizējies jaunietis, kurš šī gada augustā piedalījās vasaras skolā “Game On Climate Change”, kurā ar vienaudžiem diskutēja par dažādām vides problēmām.

Rūdolfs uzskata, ka mainīt ikdienas ieradumus nav grūti, ja vien ir izpratne par to, kāpēc to dara. Ar grūtībām gan nācās saskarties, mainot savus ēšanas paradumus un pievēršoties peskoveģetārismam [uzturs, kurā nav nekādas gaļas, izņemot zivis vai citi jūras produkti], tātad no ēdienkartes izslēdzot sauszemes dzīvnieku gaļu. Vien dažas dienas pēc atteikšanās no gaļas īsts pārbaudījums izrādījās mammas pagatavotās kotletes: “Mainīt ikdienas ieradumus nebija grūti, drīzāk bija grūti dzīvot kopā ar cilvēkiem, kuri nav gatavi mainīt ieradumus.”

Vēl vides entuziasts pamanījis, ka lietas, kas ražotas no pārstrādātiem materiāliem, ir dārgākas, jo to ražošanas izmaksas ir augstas. Lai šis dzīvesveids iegūtu vairāk atbalstītāju, tam jākļūst cilvēkiem pieejamākam un ērtākam. “Būtu forši, ja šķirošanas atkritumu konteineri būtu pie katra daudzdzīvokļu nama,” cerībā pievērst vairāk cilvēku ilgtspējīgam dzīvesveidam, saka Rūdolfs.

Vai dzīve var būt tāda kā videospēlēs?

Kādreiz Rūdolfam, spēlējot videospēles, divas stundas paskrēja nemanot, bet tagad interese zūd jau pēc virtuālajā vidē pavadītas pusstundas – laiku aizpilda aktivitātes ārpus mācībām. “Ir tāda spēle “GTA V”, kuras darbība norit Losandželosā. Spēlējot šo spēli, rodas sajūta, ka dzīvo ļoti pārticīgu dzīvi, taču tā ir ilūzija. Es uz to sāku skatīties tā – ja es gribu dzīvot kā videospēlē, tad man ir kaut kas jādara ārpus skolas,” par to, kāpēc izvēlējās būt aktīvs jaunietis, stāsta Rūdolfs. Viņš gan pieļauj, ka, iespējams, vairs nav tajā vecumā, kad šādas nodarbes spēj aizraut. “Varētu jau būt, ka es esmu izaudzis no tā, bet negribas atzīt, tāpēc saku, ka esmu izvēlīgs saistībā ar videospēlēm,” ar smaidu nosaka jaunietis.

Rutīna nogalina motivāciju, tāpēc, lai no tās turētos pa gabalu, Rūdolfs sāka meklēt iespējas, kā savu ikdienu piepildīt ar aktivitātēm ārpus skolas, caur kurām paplašināt redzesloku, iegūt jaunu pieredzi un iepazīties ar cilvēkiem. “Ja es reizi nedēļā atbraucu uz Rīgu vai nedēļu pavadu ārvalstīs vai kādā projektā, tas ir kaut kas citādāks, es iemācos kaut ko jaunu. Tad es aizeju uz skolu ar jaunu enerģiju,” stāsta Rūdolfs.

Uzsākot mācības vidusskolā, Rūdolfs iestājās debašu līderu skolā, kuru organizē Latvijas Debašu asociācija “QUO tu domā?”. Visspilgtāk no tur iegūtās pieredzes jaunietis atceras formulu, kura jāpielieto brīžos, kad vēlas kādu pārliecināt: “Ir tāda “SEXI” formula. Kad vēlies argumentēt savu viedokli, jāizmanto apgalvojums (State), paskaidrojums (Explane) un tas jāpapildina ar piemēru (Ilustrate)”. Šī pieredze ļāva ne tikai iemācīties pārliecinošāk izteikties, bet arī uzzināt citu cilvēku pieredzes stāstus.

Galvenokārt iemācījos, kā pamatot savu viedokli un nebaidīties to izteikt. Tas ir ļoti svarīgi, īpaši, ja tavi uzskati atšķiras no vairākuma viedokļa,” pastāsta Rūdolfs.

Pirms vairāk nekā diviem gadiem tika izveidota Līvānu novada Jauniešu dome un, tā kā Rūdolfs savā pilsētā bija jau ievērots kā aktīvs jaunietis, viņu uzaicināja kļūt par tās valdes priekšsēdētāju. Apmēram divus gadus pildot priekšsēdētāja pienākumus, viņš kopā ar saviem domubiedriem informēja vietējos jauniešus par domes aktivitātēm un mērķiem, kā arī rīkoja dažādus pasākumus, tostarp, iedvesmojoties no sarunu festivāla “Lampa”, pērn vasarā Līvānos radīja mazāka formāta pasākumu “Spuldze”.

Rūdolfs iepriekš aktīvi iesaistījies “Lampas” organizēšanā un darīja to arī šogad: “Man radās ideja uztaisīt kaut ko mazāku par “Lampu”. Ja skatās uz lampu, tad tai ir vairākas sastāvdaļas, no kurām galvenā ir spuldze, kura izgaismo.” Jauniešu aktivitāti savā novadā Rūdolfs vērtē pozitīvi, lai gan, protams, arī šeit netrūkst pasīvo. Viņaprāt, jauniešu aktivitāte ir periodiska, nomainoties paaudzēm. Pārvācoties uz Rīgu, priekšsēdētāja pienākumus nācās atstāt, taču Rūdolfs negrasās ieslīgt bezdarbībā. Pēc tam, kad būs izpratis, kā notiek studiju process un cik daudz laika tas aizņem, viņš meklēs sevi interesējošas aktivitātes galvaspilsētā.

Tava balss skaitās

Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolā Rūdolfs iesaistās kopš tās pirmsākumiem. Viņš atzīst, ka, salīdzinot iespējas, kuras tā piedāvāja tad un tagad, var redzēt, cik ļoti šī programma gadu laikā pilnveidota. Dalība šajā programmā Rūdolfam radīja pārliecību, ka viņš kā viens no teju 450 miljoniem Eiropas Savienības pilsoņu spēj kaut ko mainīt un ietekmēt. “Ja tu ej balsot, tad tava balss skaitās. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri teiks. “Es viens pats aiziešu, mana balss neko nemainīs”, bet, ja tu aizej, tad tava balss ir jau viena balss, kas kaut ko var mainīt,” jaunietis ir pārliecināts. Rūdolfs uzskata, ka jebkurš var kaut ko mainīt, pirmkārt, savā pilsētā. Kad tas būs izdevies, tad novadā, un tad varbūt valstī. Galvenais ir darīt, un tad tu tiksi sadzirdēts un pamanīts, uzskata Rūdolfs.

Lai gan jaunietis interesējas par politiskajām norisēm un aktualitātēm, šī joma nekad nav spējusi viņu aizraut tik ļoti, lai apsvērtu domu to studēt, lai gan daudzi, kuri pazīst Rūdolfu, bija pārliecināti, ka viņš izvēlēsies tieši šo ceļu. Kad tuvosies Rīgas domes nākamās vēlēšanas, Rūdolfs jau būs rīdzinieks un varēs doties vēlēt. Tad arī viņš sāks sekot vairāk līdzi šiem procesiem. “Man nepatīk kādam norādīt, par ko balsot. Saies vēl beigās ragos ar kādu, bet tas man nav vajadzīgs,” spriež jaunietis.

Domājot par lietām, kuras Eiropas Savienībā vajadzētu sakārtot, vides entuziasts nevilcinoties min pārdomātu resursu izmantošanu, rūpes par klimata pārmaiņām. Domājot par Latvijā notiekošo, Rūdolfam šķiet, ka Covid-19 ierobežojumi varētu būt citādi, piemēram, ar likumu būtu noteikts nēsāt maskas, īpaši sabiedriskajā transportā. “Tas nav kaut kas tāds, kas pašam baigi traucē, un tas palīdzētu gan sev, gan citiem,” ar viedokli dalās Rūdolfs.

Viena no lietām, ko Rūdolfs apguva Eiropas Parlamenta Vēstnieku skolā, bija pasākumu veidošana, jo programmas apguves laikā skolasbiedri bija jāizglīto par Eiropas Savienību, organizējot un vadot mācību stundas. “Šī skola man devusi ne tikai zināšanas par Eiropu, bet arī palīdzēja saprast, kas ir tas, ko vēlos nākotnē darīt,” par vērtīgo ieguvumu stāsta jaunietis.

Spēt daudz, bet ne visu

Studēt radošo industriju programmā Latvijas Kultūras akadēmijā nebija viennozīmīgs un viegls lēmums. Visu vidusskolas laiku Rūdolfs domāja, ka tad, kad vidusskolas diploms būs kabatā, viņu varēs sastapt Rīgas Stradiņa universitātē, studējot psiholoģiju, jo ievērojis, cik interesanti ir klausīties cilvēkos un analizēt tos. Kad nāca tuvāk eksāmenu laiks, sāka pētīt abas augstskolas un, tā kā izdarīt izvēli bija ļoti grūti, dokumentus iesniedza abās. “Es ļoti cerēju, ka vienā universitātē netikšu, otrā tikšu un izvēle nebūs jāizdara man,” savas toreizējās gaidas atceras jaunietis, taču pozitīva atbilde atnāca no abām augstākās izglītības iestādēm. Izrādās, grūto lēmumu palīdzēja pieņemt iesaistīšanās kā brīvprātīgajam Rīgas bērnunamu futbola turnīra organizēšanā: “Tā atmosfēra, cilvēki, kurus satiku, lika man saprast, ka es gribu tālāk turpināt strādāt pie pasākumu rīkošanas, tāpēc izvēlējos par labu Kultūras akadēmijai.”

Kopš sāktas studijas, puiša ikdiena rit galvaspilsētā: “Man Rīga vienmēr bijusi mīļa pilsēta. Arī mācoties Līvānos braucu uz galvaspilsētu reizi nedēļā.” Par to, kā vīruss ietekmējis un ieviesis korekcijas mācību procesā, jaunais students galvu nelauza, jo zina, ka, domājot par to, kā būtu, ja būtu, nekas nemainīsies, drīzāk nodarīs pāri sev, bojājot noskaņojumu. Jāizbauda tas, kā ir!

“Saka “Kad tu esi jauns, tu spēj visu”, bet tas tā nav. Man bija periods, kad uzņēmos pārāk daudz un īpaši, kad nāca semestra beigas skolā, laika menedžments man bija ļoti nepārdomāts.

Es esmu perfekcionists un, ja kaut ko daru, gribu, lai tas būtu ideāli,” atklāj Rūdolfs, kuram šī gada sākumā ārsts uzstādīja diagnozi – izdegšanas sindroms.

Tas lika pārdomāt, kam veltīt savu laiku. Pēc pāris mēnešiem pasaule, baidoties no vēl neizpētītā vīrusa, “apstājās”, kas ļāva, neko nekavējot un nepalaižot garām, atpūsties, parūpēties par savu veselību un noteikt prioritātes.

Izrādās, ka aktīvais jaunietis pēc dabas ir intraverts un komunikācija viņam reizēm, īpaši sākumā, nozīmēja pārvarēt sevi. “Ir reizes, kad esmu sevi spiedis izkāpt no komforta zonas, piemēram, uzsākot sarunu ar svešinieku. Daudziem cilvēkiem tas ir grūti, kas ir saprotams, jo tu nevari paredzēt, kas notiks. Kas ir sliktākais, kas var notikt? Viņš padomās, ka tu esi dīvains un aizies prom,” ļaunāko scenāriju min jaunietis.

Rūdolfs reiz vilcienā uzsācis sarunu ar svešinieci, kura lasīja grāmatu. Nejaušā saruna beidzās ar to, ka abi viens otram “piesekoja” sociālajā vietnē “Instagram” un kontaktējās tur.  “Man ļoti gribētos kādreiz pamēģināt sarakstīt uz zīmītēm dažādas jaukas lietas, piemēram, “Tu šodien ļoti labi izskaties” vai “Lai tev jauka diena!” un, ejot kādam svešiniekam garām, to iedot un aiziet prom. Varbūt cilvēkam tas neuzlabos visu dienu, bet viņš pasmaidīs divas sekundes, un tas būs baigi forši. Tas ir arī veids, kā iepazīties ar jauniem cilvēkiem, kuri varbūt nākotnē tev dos kādas iespējas,” sarunas noslēgumā ar ideju dalās Rūdolfs.

*Publikācija tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.