Pie sievietes gultas teju visu laiku sēž vīrs, gatavs nolasīt no mīļotās acīm katru vēlēšanos. Slimība sagrāvusi viņu cerības uz bērniņu, drīz ķīmijterapija liks atvadīties no skaistajiem, kuplajiem matiem, kurus viņa steidz mazgāt jau otrajā dienā pēc operācijas, kaut sāpju dēļ knapi var pastaigāt.

Par vēzi un seksuālo veselību tiek runāts maz. Ja pacientes pašas nejautā, tad, visticamāk, ārsts par šo tēmu nesāks runāt, pat sievietes savā starpā to apspriež reti. Ne tādēļ, ka zināšanu pietiek, bet gan tādēļ, ka gluži vienkārši kautrējas, un galu galā tieši citas sievietes ir galvenais informācijas avots.

Onkoloģijas ginekologs un ķirurgs Dr.med.Ronalds Mačuks intervijā LSM.lv stāsta, ka par vēža ārstēšanas sekām un seksuālo veselību nepieciešams runāt daudz vairāk, par šo tēmu būtu jāizglīto ne tikai pacienti, bet arī medicīniskais personāls, pie tam tas attiecas ne tikai uz Latviju, bet uz visu pasauli.

Nekautrēties un vaicāt ārstam

Dr. med. Ronalds Mačuks: Pētījumā, kurā tika aptaujāti 500 fiziski un emocionāli veseli, pieauguši cilvēki par iespējamo seksuālās veselības jautājumu pārrunāšanu ar savu ārstu, tika konstatēts, ka biežākais iemesls jautājumu atlikšanai par seksuālo veselību būtu bažas, ka viņu problēmas tiks ignorētas (71%), bailes par iespējamo ārsta diskomfortu sarunas laikā (68%), bažas par to, ka tāpat nav iespējas palīdzēt (76%). No šī pētījuma var secināt, ka pat veseli cilvēki jūtas nedroši, ja būtu nepieciešamība pārrunāt jautājumus, kas skar seksuālo veselību.

Cilvēkiem, kas saskaras ar onkoloģiskajām saslimšanām, seksuālās veselības jautājumi varētu šķist nesvarīgi, priekšplānā izvirzoties eksistenciālajiem jautājumiem. No pētījumiem ir zināms, ka sievietēm dažāda veida seksuālā disfunkcija ir novērojama līdz pat 50% pēc dzemdes kakla vēža ārstēšanas, līdz 60% pēc krūts vēža ārstēšanas, līdzīgi olnīcu un vulvas vēža gadījumā, retāk pēc endometrija vēža ārstēšanas. 

Ilze Kalve: Cik drīz pēc ķirurģiskas iejaukšanās drīkst būt intīmas attiecības? Un kā pēc ķīmijterapijas?

Attiecības drīkst atsākt parasti astoņas nedēļas pēc veiktās operācijas. Ķīmijterapija neierobežo intīmo dzīvi. Parasti jārēķinās ar sliktu pašsajūtu pirmās 2-3 dienas pēc saņemtās ķīmijterapijas, bet

pacienti jāmudina pēc iespējas ātrāk atgriezties ierastajā dzīvē, tajā skaitā arī pie seksuālajām attiecībām.

Kā problēmas var izpausties?

Pilnīgi visa veida ārstēšanai var būt ietekme uz seksuālo veselību. Seksuālā disfunkcija var izpausties gan fiziski, gan emocionāli. Emocionāli tas ir satraukums par savu vispārējo veselību, rodas bailes par izārstēšanās iespējām, iespējamo slimības atgriešanos. Īsā brīdī visa dzīve un vērtības var sagriezties "kājām gaisā". To skaidroju arī ambulatorajās pieņemšanās, ka tas ir normāli, ja cilvēks piedzīvo emocionālu stresu. Gadījumos, kad ar to netiek galā, ir jāstāsta par to savam ārstējošajam ārstam, lai varētu nosūtīt tālāk pie profesionāļa, šajā gadījumā  psihoterapeita vai psihiatra. Attiecīgais speciālists pratīs precīzāk novērtēt situāciju un, ja nepieciešams, tad nozīmēt arī īslaicīgu ārstēšanas kursu, kamēr nostabilizējas miegs un atkāpjas satraukumi.

No pacientu puses ir ļoti svarīgi pastāstīt par saviem satraukumiem, savukārt ārstam ir jābūt uzmanīgam un jāpamana, ja paciente ir nomākta, satraukta vai citādi emocionāli nestabila. 

Bet tas taču ir neiedomājams šoks – uzzināt, ka gaidāmas milzīgas izmaiņas dzīvē, iespējams, drīz mirs...

Šādā stāvoklī nevar būt runas par seksuālās dzīves kvalitāti. Sākotnēji, kamēr pacients tiek izmeklēts un tiek uzsākta ārstēšana, nebūtu pareizi gari un plaši skaidrot par sagaidāmās seksuālās dzīves kvalitāti. Šiem jautājumiem vajadzētu pievērsties tūlīt pēc uzsāktas terapijas, tomēr ir situācijas, kad par paredzamajām izmaiņām būtu jārunā arī pirms terapijas uzsākšanas. Piemēram, jautājumus par seksuālās dzīves kvalitāti vajadzētu izrunāt iepriekš gadījumos, kad tiek plānota staru terapija uz iegurni vai paredzama plaša operācija, kuras laikā nav iespējams saglabāt olnīcas, vai cita veida traumatiska operācija, kas atstās neatgriezeniskas izmaiņas reproduktīvajā funkcijā, seksuālās dzīves kvalitātē vai ārējā izskatā.

Līdz ar olnīcu izgriešanu iestājas menopauze, īpaši tas biedē jaunas sievietes. Vispirms jau tas nozīmē, ka bērnu vairāk nebūs, taču uz ko vēl vajadzētu gatavoties?

Olnīcu izgriešanas gadījumā, kad parasti tiek veikta endometrija, un olnīcu vēža gadījumā, asinīs samazinās estrogēna, progesterona un arī testosterona līmenis.

Testosterona koncentrācijas kritums vistiešākajā veidā samazina sievietes vēlmi pēc tuvības.

Libido samazinājums var tikt koriģēts ar testosterona gēlu. Tāpat ir arī dažādas pārtikas piedevas, kas plašāk ir pieejamas ASV tirgū. Tie ir dažādi androgēnu starpprodukti, kas, nonākot organismā, metabolizējas par testosteronu un palielina libido, taču pētījumu rezultāti attiecībā uz libido izmaiņām ir ļoti pretrunīgi. 

Pēkšņa estrogēna koncentrācijas samazināšanās atstāj ietekmi gan uz kopējo pašsajūtu, gan ilgtermiņā uz gļotādām. Šī ir bieži sastopama situācija krūts vēža pacientēm, jo sievietes ir jaunas un organisma nepieciešamība pēc estrogēniem šajā vecumā ir liela, līdz ar to arī diskomforts ir izteikts, turklāt ārstēt šos vazomotoros simptomus (karstuma viļņus) nedrīkst ar hormonālajiem preparātiem, jo tie paaugstina krūts vēža recidīva risku. 

Vai tas nozīmē, ka karstuma viļņi vienkārši jāpacieš?

Šajās situācijās ir nepieciešama pacietība gan no ārsta, gan pacienta puses, lai piemeklētu labākos risinājumus. Izteiktu karstuma viļņu gadījumā pirmās izvēles preparāti ir antidepresanti venlafaksīns, citaloprāms, fluoksetīns, fluvoksamīns, sertralīns un bupropions. Noteikti nevajadzētu izvēlēties paroksetīnu. Taču ar antidepresantiem arī nav vienkārši – sākotnēji ir jāiztur adaptācijas posms 3-4 nedēļu garumā, kas var sagādāt diskomfortu (koncentrēšanās grūtības, miegainību un citas blaknes), taču arī pēc šī adaptācijas perioda var saglabāties nepatīkamas blaknes un tad ir jāmaina ārstēšana uz nākamo medikamentu, līdz izdodas piemeklēt zāles, ar kurām sieviete jūtas labāk. 

Bez antidepresantiem karstuma viļņu mazināšanā dažkārt lieto arī citu farmakoloģisko grupu preparātus - klinidīnu, gabapentīnu vai pregabalīnu. Fitoestrogēnu lietošanai nav pierādīta efekta karstuma viļņu mazināšanā, taču ir pierādīts placebo efekts. Vai tas ir placebo efekts vai nelielais fitoestrogēnu efekts, bet reizēm palīdz naktssveces eļļas vai sudrabsveces (Climofemin) preparāti. 

Vai šos minētos preperātus var brīvi nopirkt aptiekā bez receptes, vai arī nepieciešams lūgt ārsta recepti? Ir dzirdēti arī ieteikumi lietot sojas produktus un dažādas tējiņas.

Šos fitopreparātus var iegādāties aptiekās bez receptes, taču pacienti, visticamāk, nebūs droši par savu izvēli, tāpēc vajag aktīvi vaicāt par šiem dabas preparātiem karstuma viļņu mazināšanai.

Vai bez zālēm ir kas tāds, ko sieviete pati varētu darīt, piemēram, ievērot kādu īpašu diētu?

Sievietes ar izteiktiem karstuma viļņiem būtu jāizglīto par tādiem provocējošiem faktoriem, kā alkohols, asi ēdieni, kofeīns un smēķēšana. Vajadzētu censties atbilstoši ģērbties, lai būtu nedaudz vēsāks vai iespēja atģērbties, izmantot ventilatorus un kondicionierus, lai telpās būtu vēsāks gaiss, roku nomazgāšana ar vēsu ūdeni karstuma viļņu brīdī, būtu jāseko, lai saglabātu normālu ķermeņa masu un regulāras fiziskās aktivitātes, jāsamazina stresu provocējošie apstākļi, un dažkārt var palīdzēt meditācijas.

Ārstu viedokļi par hormonu aizvietojošo terapiju dalās, citi saka, ka vēža slimnieces drīkst, citi, ka nekādā gadījumā nelietot.

Galējas nepieciešamības gadījumā (!) var atgriezties pie hormonaizvietojošās terapijas, kas vienmēr ļaus atgriezt sievietei iepriekšējo dzīves kvalitāti pilnībā. To tiešām ir svarīgi pateikt, ka vienmēr pastāv iespēja atgriezties, jo satraukums par neatgriezeniskām izmaiņām un iespējamo slikto pašsajūtu visas atlikušās dzīves garumā var būt neizmērojams, un šis var kalpot kaut vai kā nomierināšanas līdzeklis. Tomēr, pirms pieņemt lēmumu par hormonaizvietojošās terapijas uzsākšanu riskantā situācijā, būtu jāizmēģina visi iepriekš minētie pasākumi un medikamenti un jāizvērtē riski pret ieguvumiem.

Iepriekš minētā piesardzība un sarežģītais ceļš ir tikai tajās situācijās, kad hormonaizvietojošā terapija palielina riskus pamata saslimšanas ārstēšanai, taču ir jāatceras un jāpārzina situācijas, kad hormonaizvietojošā terapija ir atļauta un obligāti ir jāpiedāvā kā risinājums karstuma viļņu mazināšanai. Nereti novērojamas situācijas, kad sievietei kāds ir aizliedzis jebkādu hormonu lietošanu, karsēšanos pirtī utt.

Faktiski tiek aizliegts viss, ko vien var aizliegt, jo "tā esot drošāk". Šī ir absolūti nepieļaujama taktika. 

Taču kā ar gļotādu sausumu?

Ja sieviete jūtās labi, tad nākamā estrogēna trūkumu radītā problēma ir maksts gļotādas sausums, atrofija un trauslums. Šīm sievietēm dzimumdzīves laikā maksts gļotādā rodas mikrotraumas, kas rada diskomfortu un sieviete agri vai vēlu izvēlēsies atturēties no tuvības. Lai tā nenotiktu,

būtu jāizstāsta par gļotādu mitrināšanu un vēl lielāku emocionālās sagatavošanās nozīmi pirms fiziskās tuvības.

Viens no labākajiem preparātiem gļotādas atjaunošanā un uzturēšanā šobrīd ir hialuronskābe. Vienkāršāk lietojamie preparāti ir svecīšu veidā, kas ir lietojami regulāri un ilgstoši, un otrs veids ir hialuronskābes injekcijas maksts gļotādā. Šīs procedūras ir dārgākas, taču ar nedaudz ilgstošāku efektu - līdz pat 6 mēnešiem. Tāpat ir jālieto papildus slīdvielas. Šādās situācijās parasti rekomendēju pamēģināt no Austrumu kultūrām mantoto metodi - tuvības laikā kā slīdvielu izvēlēties "džī" jeb "Ghi" sviestu, kas ir absolūti ekoloģisks un lēts līdzeklis.

Londonas Marsdena vēža centra ārsti maksts gļotādas mitrināšanai iesaka lietot gēlu ar hormoniem, jo tas neradot vēža atgriešanās risku. Diemžēl vadlīnijas ik pa brīdim mēdz mainīties, un pēc kāda laika varētu izrādīties, ka šis ieteikums ir nepareizs. Vai Jūs savām pacientēm to ieteiktu?

Tas ir atkarīgs no vēža veida. Ja runa ir par olnīcu, dzemdes kakla vai vulvas vēzi, tad pilnīgi noteikti drīkst ieteikt. Jautājums vienmēr ir par hormonatkarīgajiem krūts un endometrija vēžiem. Londonas Marsdenas klīnikas ārsti noteikti balstās uz Amerikas Ginekologu un Dzemdību speciālistu koledžas rekomendācijām "ACOG Committee Opinion No. 659: The Use of Vaginal Estrogen in Women With a History of Estrogen-Dependent Breast Cancer.", kur apkopotajos pētījumos netiek konstatēts paaugstināts recidīva risks, lietojot lokālu estrogēnterapiju vulvovaginālas atrofijas ārstēšanā. 

Tāpat arī pētījumos ir konstatēts, ka onkologi priekšroku dod nehormonālajai ārstēšanai un hormonālo ārstēšanu atstāj kā pēdējo izvēli, un tāda arī ir mana nostāja. Ja tiešām tamoksifēns vai aromatāžu inhibitori (letrozols vai anastrazols) rada izteiktu vulvovaginālu atrofiju, kas nepadodas nehormonālajai ārstēšanai, tad var uzsākt zemu devu vaginālas estrogēnu aplikācijas.

Diemžēl viena no bieži izplatītām vēža – un ne tikai vēža - ārstēšanas blakusparādībām ir maksts sašaurināšanās, par ko sievietes kautrējas runāt. Kādēļ tas notiek, un vai iespējams jebkā palīdzēt?

Ginekoloģijā nereti gan kā pamata ārstēšanas metodi dzemdes kakla vēža gadījumā, gan kā papildu ārstēšanas metodi vulvas un endometrija vēža ārstēšanā izmanto staru terapiju. Īpaši svarīgi dzemdes kakla vēža pacientēm būtu izstāstīt par sagaidāmajām izmaiņām – par menopauzes iestāšanos, jo parasti tiek apstarotas arī olnīcas, un arī maksts iespējamo sašaurināšanos. Īpašā riska grupā ir tās dzemdes kakla vēža pacientes, kurām staru terapija viena vai kopā ar ķīmijterapiju ir kā pamata ārstēšanas metode. Šajās situācijās rodas ļoti izteikta maksts sašaurināšanās un,

ja preventīvi nekas netiek darīts, tad izmaiņas ir neatgriezeniskas – sieviete parasti nekad vairs nevarēs dzīvot dzimumdzīvi sašaurinātās maksts dēļ. 

Taču pēc ārstēšanas dzimumdzīve nemaz nav iespējama, rētas dzīst ilgi, pat mēnešiem. Ko darīt?

Pacienti ir jāiedrošina turpināt normālu dzīvi, tajā skaitā arī dzimumdzīvi, bet parasti bailes par saslimšanu ir lielākas un neapzināti šī sfēra tiek atbīdīta un pāri atturas no attiecībām aktīvās ārstēšanas posmā, kā arī ilgu laiku pēc tam un nereti arī neatsāk psihoemocionālu apstākļu dēļ.

Te ir ļoti svarīga ārstējošā onkologa loma, lai pacienti tiktu iedrošināti turpināt pilnvērtīgu dzīvi. Pašas staru terapijas laikā maksts sašaurinājuma novēršanai ir jālieto maksts dilatatori. Šos dilatatorus varētu aizstāt regulāra dzimumdzīve, bet, augstākminēto psihoemocionālo apstākļu dēļ tā parasti nenotiek, tāpēc svarīgi par to būtu pastāstīt pacientei, ka maksts sašaurināšanās novēršanai visu staru terapijas laiku un kādu laiku pēc ir jālieto maksts dilatatori. Šie maksts dilatatori atgādina intīmpreču veikalos pieejamo produkciju, un tam nav tik lielas nozīmes, kādi tieši ir šie dilatatori, svarīga ir pati būtība.

Medicīniskie dilatatori, ja vien netiek apmaksāti no valsts, ir stipri dārgāki, tāpēc var izlīdzēties ar intīmpreču veikalos pieejamo produkciju.

Ir skaidrs, ka par šīm lietām nav ērti runāt ne vienai, ne otrai ārstniecības procesā iesaistītajai pusei, taču vēl neērtāk ir uzzināt par šīm iespējām, kad sievietei jau ir izveidojusies stenoze un vairs neko nevar vērst par labu.

Kur dilatorus var iegādāties?

Medicīniskos dilatatorus (angliski – dilator) var pasūtīt internetā, tie parasti ir komplektos ar dažādiem diametriem. 

Sekas pēc apstarošanas, ķīmijterapijas, ķirurģijas

Uz ko jāgatavojas sievietēm, kurām plānota apstarošana?

Attiecībā uz olnīcu apstarošanu, tad olnīcas ir ļoti jutīgas, un pilnībā to funkcija tiek izsmelta, ja uz tām nonāk līdz 20 centigrejiem staru terapijas devas. Dzemdes kakla ārstēšanas laikā sieviete uz iegurni saņem 42-45 centigrejus, un līdz ar to olnīcas tiek neatgriezeniski apstarotas pat gadījumos, kad tiek iepriekš veikta transpozīcija (pārvietošana – aut.) ārpus mazā iegurņa.

Aptuveni pirms 10 gadiem, kad veicām šādu analīzi, konstatējām, ka 90% sieviešu ir jatrogēna jeb medicīniski izraisīta menopauze, ieskaitot tās ar transpozīciju. Analīzi veicām kopā ar dr.Natāliju Bērzu viņas kursa darba ietvaros. Dzemdes kakla vēža ķirurģiskās ārstēšanas un staru terapijas grupas pacientēm noteicām asinīs folikulostimulējošā hormona koncentrāciju. Tā bija atbilstoši menopauzei paaugstināta 90% pacientu staru terapijas grupā.

Jāatgādina, ka dzemdes kakla vēzis parasti skar jaunas sievietes. Latvijā tās ir 1-2 sievietes katru gadu līdz dzemdes kakla vēža skrīninga uzsākšanai 25 gadu vecumā un aptuveni 10 sievietes vecuma grupā 25-29 gadiem. Kopā absolūtos skaitļos Latvijā katru mēnesi tiek diagnosticēti vidēji 20 jauni dzemdes kakla vēža gadījumi, un vidēji 10 sievietes mirst no slimības, kas ir pilnībā novēršama un izskaužama pie kvalitatīvas primārās un sekundārās profilakses.

Vai tas nozīmē, ka pēc apstarošanas, iespējams, iestāsies menopauze? Pat tad, ja apstarotas netiek olnīcas?

Diemžēl tā liecina mūsu analīzes dati. 

Kā ar ķirurģisku ārstēšanu? 

Nākamā sadaļa, kas var ietekmēt sievietes seksuālo dzīvi, ir ķirurģiskā ārstēšana. Lai arī dzīves kvalitātes ziņā šī ir ārstēšanas metode, kas pēc tam nodrošina labāku dzīves kvalitāti, īpaši tas ir attiecināms dzemdes kakla vēža gadījumā un arī pie endometrija vēža, tomēr pēc ķirurģijas nereti rodas saaugumi un šīs komplikācijas var radīt pastāvīgu diskomfortu.

Ja pēc olnīcu vēža ārstēšanas pacientei karstuma viļņus drīkst ārstēt ar hormonaizvietojošo terapiju, tad saaugumus un to radīto diskomfortu nav iespējams ārstēt nekā savādāk, kā tikai ar atkārtotu ķirurģisku iejaukšanos. Katra šāda iejaukšanās pakļauj atkārtotam saaugumu riskam, jo atdalītās saaugumu vietas tikpat strauji atkal salīp un sāk veidot saaugumus no jauna. Saaugumus būtiski ļauj novērst laparaskopiskā pieeja, un tā būtu jāveic katrā situācijā, kad vien iespējams.

Ķirurģiskās ārstēšanas komplikācijām visvairāk ir pakļautas sievietes pēc plašām olnīcu vēža operācijām, vulvas vēža un dažkārt arī dzemdes kakla vēža operācijām. Pēc dzemdes kakla vēža ārstēšanas līdz pat 10% gadījumu rodas limfas atteces traucējumi, kas ir iemesls gan fiziskam, bet vairāk tieši emocionālam diskomfortam un samazina pašvērtējumu. Īpaši traģiski tas ir gadījumos, kad veidojas asimetriskas tūskas uz kājām. Tas ierobežo jaunas sievietes vasarīgu apģērbu izvēlē, un tā vēl vairāk samazina sievietes pašapziņu. 

Vai limfas atteces traucējumus iespējams jebkā ārstēt? 

Limfas atteces traucējumus ir iespējams mazināt ar fiziskajām aktivitātēm, kuru laikā tiek nodarbināti augšstilbu un sēžas muskuļi. Piepūles laikā kājām tiek piedzītas vēl vairāk asinis, un spiediena rezultātā sāk paplašināties esošās vēnu un limfvadu kolaterāles, kas pēc tam miera stāvoklī spēj efektīvāk novadīt limfu. Vēl ir arī ķirurģiskā limfostāzes korekcija, kuras laikā tiek izdalīti limfvadi un tie tiek piešūti vēnām, taču šis ir mikroķirurģijas lauciņš un pagaidām Latvijā neapgūts.

Bet pēc dzemdes kakla izgriešanas bieži rodas arī maksts sašaurinājums. Vai ir kāda specifiska ārstēšana?

Pēc dzemdes kakla nē. Arī pēc ķirurģiskas ārstēšanas, kas ietver dzemdes izgriešanu vai plašāku operāciju dzemdes kakla vēža gadījumā, maksts sašaurināšanās nenotiek, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc jaunām sievietēm dzemdes kakla vēža ārstēšanā priekšroka tiek dota ķirurģiskai ārstēšanai. 

Runājot par dzemdes izoperēšanu, lasīti šausmu stāsti, ka sievietēm pēc tam deformējoties pat mugurkauls. Vai tur ir kaut graudiņš patiesības?

Nē.

Kādām komplikācijām gatavoties pēc ķīmijterapijas?

Starp ginekoloģiskajām pacientēm tās visbiežāk būs sievietes pēc olnīcu un krūts vēža ārstēšanas. Ķīmijterapija parasti izraisa matu izkrišanu jeb alopēciju, tas atkal iespaido sievietes pašvērtējumu. Šajās situācijās mēģinu sievietēm atgādināt, ka pirmie mati sāk ataugt pēc sešiem mēnešiem, pirmie ir skruļļaini, savukārt pēc 12 mēnešiem jau sāk parādīties normālas struktūras mati.

Ir jāsaprot, ka ķīmijterapija parasti rada vispārēji sliktu pašsajūtu un šajā brīdī nevar būt runas par seksuālo veselību. Tas būtu ļoti labi, ja sieviete spētu pilnvērtīgi dzīvot dzīvi šos 5-6 mēnešus ķīmijterapijas saņemšanas laikā, starplaikos. Olnīcu vēža gadījumā parasti priekšplānā izvirzās eksistenciāli jautājumi, jo slimība ir pagalam smaga un nopietna. Pirmkārt, ārstējot sievietes ar olnīcu vēzi, būtu jāseko viņu vispārējai labsajūtai, vai sieviete neieslīgst depresijā. Ja cilvēks pārvar šo pirmo ārstēšanas etapu, būtu svarīgi runāt par dzīves kvalitāti – atgriešanos darbā, pie sporta, hobijiem un ļaušanos pilnvērtīgai ģimenes dzīvei.

Pēc ķīmijterapijas, ko saņem olnīcu vēža pacientes, dažkārt ir novērojamas izteiktas polineiropātijas, sievietēm ir jušanas traucējumi ekstremitātēs un šajā gadījumā cieš arī dzimumdzīve. 

Vai, saņemot ķīmijterapiju, iespējams saindēt arī partneri?

Nē, partneri nav iespējams saindēt. 

Sievietes ļoti baidās, ka krūts vēža gadījumā varētu tik noņemtas krūtis.

Pacientēm pēc krūts vēža ārstēšanas cieš viņu ārējais izskats. Joprojām valsts neapmaksā implantu, kas būtu ievietojams deformētajā krūts dziedzerī pēc operācijas. Rekonstrukcijas gadījumā sievietei ir jāpiemaksā implanta izmaksas, kas ir aptuveni 450 eiro. Sievietēm, kurām ir predispozīcija krūts un olnīcu vēzim ar pārmantotu BRCA gēna mutāciju, pēc profilaktiskas operācijas krūts dziedzeraudi ir jāaizvieto ar implantiem, kas šajā gadījumā būs nepieciešami abās krūtīs, līdz ar to izmaksas ir ap 900 eiro. Šobrīd sievietes to ir spiestas apmaksāt pašas. Valsts interesēs būtu, lai sievietes veiktu šādas profilaktiskas operācijas, jo tas maksā lētāk, nekā ārstēt vēzi, vai arī apmaksāt implantus rekonstruktīvās operācijās pēc jau diagnosticēta krūts vēža, kas ļauj sievietei justies pilnvērtīgi, atgriezties darbā un dzīvot kvalitatīvu dzīvi. 

Ir dzirdēti stāsti, ka vīrs uzzināja par vēzi un aizgāja...

Pēc pieredzes varu teikt, ka šādas saslimšanas ir kārtējais pārbaudījums attiecībām, un ir pāri, kas nespēj to pārvarēt. Nereti fiziski veselais dzīvesbiedrs izdzīvo tieši to pašu vai pat ar lielāku emocionālo pārdzīvojumu kā pats saslimušais, kā rezultātā sākotnēji situācija vēl tiek tolerēta, bet jau pēc pavisam īsa brīža dzīvesbiedrs izvēlas distancēties. Noteikti tas ir saistīts ar onkoloģiskās saslimšanas veidu. Ja pacientam ir veikta ādas veidojuma izgriešana, un ārstēšana ar to arī beidzās, tad tā būs viena situācija, bet jau pavisam cita ir olnīcu vēža gadījumā, kur pacients spiest iet caur ilgstošai ārstēšanai. Ja slimība recidivē, tad šis stresa stāvoklis velkas gadiem. 

Vēl cita situācija ir izmaiņas ārējā izskatā. Te svarīga dzīvesbiedru dziļāka saikne, lai iedrošinātu savu partneri, ka viņus saista kaut kas stipri vairāk nekā tikai vizuālais tēls. Jebkurā gadījumā visu šo pārdzīvojumu pārvarēšanai abiem partneriem būs nepieciešams laiks.