Sahāras smiltis pavasarī Latvijā nav retums, un arī šajā pavasarī iedzīvotājus Eiropā sasniedza trauksmaina ziņa par Sahāras tuksneša putekļu radītu piesārņojumu. Sahāras tuksneša smilšu daļiņas sasniedza arī Latviju, un cilvēki tika aicināti Rīgā samazināt aktivitātes ārā ļoti sliktās gaisa kvalitātes dēļ. Arī sociālajos medijos cilvēki izteica savas bažas, tostarp par automašīnām, kas vēl vakar notīrītas, bet jau šodien noklātas ar Sahāras smiltīm.
"Sahāras tuksneša putekļu pacelšanās augšējos atmosfēras slāņos ir diezgan bieža, tas notiek nepārtrauktā režīmā.
Izteiktāk tas ir no februāra līdz jūnijam, un otra izteikta epizode ir rudens beigas, ziemas sākums. Tātad tuksnesī notiek vētras, un vētras laikā sacelto putekļu daļiņu ir tik daudz, ka vēji tās var pacelt augšējos atmosfēras slāņos," skaidroja Indriksone.
Tad pa atmosfēras augšējiem slāņiem putekļu mākonis ceļo tur, kur to pūš vējš. Pārsvarā šie putekļi skar Vidusjūras reģiona valstis, bet, ja putekļu un smilšu masa ir diezgan apjomīga, tad tā var tikt aiznesta pāri Centrāleiropai līdz pat Skandināvijas valstīm.
"Protams, Latvijā tas nav bieži novērots. Pēdējā epizode bija 2021. gadā, februāra mēnesī, toreiz pat divas epizodes bija – gan februāra sākumā, gan beigās. Abas šīs epizodes īpaši neietekmēja gaisa piesārņojuma situāciju Latvijā piezemes slānī, jo mākonis virzījās ļoti augstu augšējos slāņos," stāstīja Indriksone.
Šogad diemžēl putekļu izsēšanās no mākoņa, kas virzījās augšējos slāņos, bija intensīvāka, jo arī pašu putekļu apjoms bija daudz lielāks. Līdz ar to tas ietekmēja gaisa kvalitāti, un smiltis bija manāmas arī uz dažādām virsmām uz zemes.
Sahāras smiltis jeb putekļi gan nav vienīgais dabiskais pārrobežu piesārņojuma avots, kas var ienākt un ienāk Latvijā, tādējādi ietekmējot gaisa kvalitāti.
Vēl arī ir savvaļas meža ugunsgrēki – pie ļoti intensīviem ugunsgrēkiem dūmi var pacelties arī augšējos atmosfēras slāņos un ceļot tālāk tāpat, kā to dara Sahāras putekļi.
"Ne tik sen bija epizode, ja es nekļūdos, 2020. gadā, kad ļoti lielos apgabalos Krievijas dienvidu un Ukrainas ziemeļu daļā dega meži, un šis piesārņojums bija nonācis līdz Latvijai," stāstīja Indriksone.
Tāpat ir arī vulkānu izvirdumi – vulkānu izmeši arī mēdz nonākt atmosfēras augšējos slāņos un var tikt pārnesti uz citu vietu, bet tie pārsvarā ir ļoti augstu atmosfērā, un mēs Latvijā tos īpaši pat nejūtam.
"Vēl ļoti interesanta grupa pie pārrobežu dabiskajiem piesārņojuma avotiem ir jūras sāls. Jūras vai okeāna virsmai intensīvi viļņojoties, atdalās jūras aerosola daļiņas un tad tiek ar vēju paceltas un nestas tālāk. Šīm aerosola daļiņām sastopoties ar putekļu daļiņām, putekļu daļiņas sāk aplipt un pieaugt diametrā, un tad jau tas ir piesārņojums, ar kuru mums arī ir jāsadzīvo," skaidroja Indriksone.
Vēl pie dabiskā piesārņojuma pieder ziedputekšņi – arī tie var tikt pārnesti pāri valstu robežām. Tāpat nedrīkst aizmirst arī par cilvēku izraisīto pārrobežu piesārņojumu, piemēram, transporta un industriālās lauksaimniecības radītās emisijas.
"Grūti izdalīt, kurš tieši pārrobežu piesārņojuma avots ir tas galvenais. Pārsvarā mēs skatāmies kopējā griezumā pārrobežu piesārņojumu kā tādu. Latvijā ir viena stacija Rucavā, kuras mērķis tieši ir novērtēt, cik Latvijā ienāk pārrobežu piesārņojums. Šī stacija darbojas jau ļoti sen, kopš 1985. gada, un datu rinda ir fantastiska. Mērījumi parāda, ka pārrobežu piesārņojums samazinās un nevar salīdzināt to, kā bija pagājušā gadsimta 70.–80. gados, un to, kā ir tagad, bet tas pastāv joprojām," norādīja Indriksone.
