Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" jaunākās filmas veido daudzveidīgu Latvijas šodienas attēlojumu gan no bērnu, jauniešu, gan mākslinieku, gan cilvēku ar invaliditāti, gan arī no dzīvnieku un pilsētvides skatpunktiem.
Filmas "Latvijas kods. Latvija šodien" – no 16. novembra ceturtdienās pulksten 19.30 LTV1 un REplay.lv. Sabiedrisko mediju portālā LSM lasāmas intervijas ar visu filmu autoriem.
LTV dokumentālo filmu projekta "Latvijas kods" filma "Nāc ārā!" ir iedvesmojošs stāsts par bērnību un aizejošo laiku, arī paliekošo – draudzību un radošu varēšanu, kas uzrunā visas paaudzes. Filmas galvenie varoņi ir divi draugi, kas dzīvo kādā Rīgas namā jau trīspadsmit gadus, un viņiem garlaicīgi nav nekad.
Intervijā filmas režisore un scenārija autore Žaklīne Zābere-Gāga iepazīstina ar filmas galvenajiem varoņiem, ar kuriem pati labi var personificēties. Filma kā virsjautājumu risina to, vai spēja pašpietiekami un radoši pavadīt laiku ir retums, aizejošais laiks? Vai tomēr nākotnē digitālās pasaules nogurdinātais savā brīvajā laikā atgriezīsies pie vienkāršās, radošās spēlēšanās?
Aiga Leitholde: Kā radās doma par šo filmu? Skatoties filmu, šķiet, vide tev ir labi pazīstama.
Žaklīne Zābere-Gāga: Vide man ir labi pazīstama – Jāņa vecāki ir mana vīra jaunības dienu labi draugi, pie kuriem mēs ikgadēji uz Kristapiem mēdzam braukt ciemos. Kristaps ir Jāņa tētis. Ciemojoties iepazinu, kā šie jaunieši pavada savu brīvo laiku – kā Jānis spēlējas ar mazo brāli, satiekas ar Alisi, kura nonāk no otrā stāva. Viņi abi ir kaimiņi. Četru gadu griezumā es sāku novērtēt to, ko viņi dara, – tas atgādināja manis pašas bērnību kopā ar draugiem. Mēs vasaras un brīvlaikus pavadījām tik aizraujoši, ka bija žēl, ka atkal jāatgriežas skolā. Šīs filmas vide man ir pazīstama arī tīri morālā aspektā.
Filmas galvenie varoņi ir Jānis un Alise – kaimiņi un draugi, kuri jau no mazotnes spēlē aktieros un režisoros. Viņiem ir radoši vecāki. Vai, tavuprāt, nākotnē viņus redzēsim uz skatuves?
Jā, tas notiek, kopš Jānim palika septiņi gadi. Filmā viņš nosvin savu 13. dzimšanas dienu. Pirms aptuveni septiņiem gadiem Jāņa ģimene ievācās šajā mājā un viņi ar Alisi kļuva par kaimiņiem. Jāņa un Alises vecāki ir radoši cilvēki un viņiem apkārt esošā vide ir radoši iedvesmojoša. Spriežot pēc sevis, mani vecāki ir radošā profesijā – viņi ir arhitekti pēc izglītības. Arī es atceros no bērnības gleznas, rasējumu papīrus, skices un cilvēkus, kas ciemojās pie maniem vecākiem, bija mākslinieciski ģērbti. Arī Jānim un Alisei ir līdzīgi – Jāņa mammai Rūtai vienmēr apkārt ir tērpi, teātris un kino, tētis Kristaps klausās mūziku. Viņu dzīvoklis ir neitrāla vide, kurā izceļas katra talants un spējas, tas nav pārbāzts ar mantām, bet vienmēr ir apkārt grāmatas un mūzika. Savukārt Alisei mamma ir dzejniece, viņas tētim ir mūzikas instrumenti, ar kuriem viņa no mazām dienām ir darbojusies. Alise apmeklē zīmēšanas nodarbības netālajā Rozentāla mākslas skolā. Tas viss ietekmē un izveido pateicīgo vidi, kuru atbalsta arī vecāki.
Runājot par viņu nākotni, Alises gadījumā tā noteikti būs mākslas sfēra, bet par Janci nemaz nav tik skaidrs. Tas, kas palika aizkadrā, ir viņa vetārsta instrumenti. Jānis lasa medicīnas grāmatas, skatās "Youtube" operācijas. Tāpēc arī filmā viņš grieza zarnas un plaušas, jo viņš labi pārzina anatomiju. Jānis ir cilvēks, kas ir vērsts uz detaļām un precizitāti. Iespējams, radošums var palīdzēt viņam darboties arī eksaktajā jomā. Un teātra vidē viņš mierīgi varētu izlaist pirmos kursus, jo viņam jau tagad ir skaidrs, kā veidot izrādi.
Pieminēji aizkadrus. Kas palika aizkadros? Cik viegli bija atlasīt materiālu?
Atlasīt materiālu bija grūti. Tajā vasarā Alisei un Jānim bija divi atslēgas notikumi. Viens no tiem bija ikgadējais gadatirgus mājas pagalmā, no kura fragmentu var redzēt filmas ievadā. Tomēr nolēmām, ka galvenais notikums būs šī teātra izrādes izveide. Sākumā mums likās, ka cilvēki padomās, ka filma ir par to, kā iestudēt teātra izrādi. Mums šis teātris ir veids, kā parādīt viņu savstarpējās attiecības. Savukārt tirdziņā iesaistās visi mājas iedzīvotāji, tas pie viņiem notiek divas reizes gadā.
Lai gan zināmas teātra iestudēšanas gudrības no filmas var mācīties! Man patika kadrs ar ēnu teātri. Vai viņi paši to izdomāja?
Jā, viņiem ir bijusi sava ēnu teātra izrāde. Jāpiemin arī tas, ka viņi veido savus raidījumus, kur Jānis ir kultūras ziņu žurnālists, citreiz viņš ir "Degpunktā" žurnālists, kurš vēsta par krimināliem notikumiem, kuros ir iesaistīta Alise un viņas brāļi Ernesto un Hārdijs. Viņi ir arī radījuši videoklipu Alises mūzikai.
Uzsākot filmas veidošanu, es viņiem godīgi jautāju – kas jums šajā vasarā ir jādara? Lai nebūtu tā, ka mēs viņiem liekam kaut ko darīt. Teātra izrādes viņi parasti izrāda Jāņa dzimšanas dienā 30. jūlijā, uz kuru tiek aicināti visi mājas iemītnieki.
Alises balsij ir tik skaists tembrs! Filmā skan gan Alises, gan Sniedzes Prauliņas mūzika.
Jā, tā viņai ir tāda Dieva dāvana. Līdzās Sniedzes Prauliņas un Alises mūzikai noteikti jāpiemin arī Edvarda Brodera paveiktais. Tehniskā sarežģītība šajā filmā saistās ar mūziku. Jaunieši savā izrādē izmatoja daudz dažādas mūzikas no vietnes "Youtube", ko mēs bijām nofilmējuši. Tad vajadzēja saskaņot mūzikas izmantošanas autortiesības, kas filmas tapšanu padarīja ievērojami dārgāku. Tādēļ mūsu viedais, ar izdomu apveltītais skaņu režisors Edvards Broders radīja savu alternatīvu – līdzīga stila un ritma fona mūzikai, šādi izglābjot epizodi.
Kādu atziņu šī filma tev ir nesusi par mūsdienu bērniem, jauniešiem?
Jau no paša sākuma man bija skaidrs, ka man ir jārunā ne vien ar bērnu vecākiem, saskaņojot savu ieceri, bet primāri ar Alisi un Jāni kā līdzvērtīgs ar līdzvērtīgu. Es viņiem izstāstīju par "Latvijas kodu" – viņi jau zināja, kas tas ir. Man ar šiem jauniešiem bija vienkārši sarunāties, jo radoši un mākslinieciskā ziņā esam uz viena viļņa, kā arī esam ar līdzīgu humora izjūtu. Tas nekas, ka viņi ir 15 un vairāk gadus jaunāki. Sacīju, ka viņi ir līdzautori, ka es tveru kopainu, bet viņi ir situāciju un mirkļu režisori. Jānis un Alise ir gudri, disciplinēti. Viņi domā vizuāli, kas arī atviegloja darbu.
Skatoties uz Jāni un Alisi, varu teikt, ka mūsdienu jaunieši ir neatkarīgi, pašpietiekami un paši spēj radīt savu vidi, negaidot un neprasot, lai kāds to iedod gatavu. Manās acīs tas ir retums, tādēļ arī veidoju šo stāstu. Ja tas būtu kaut kas ikdienišķs, tam nebūtu tāda piekrišana un interese no citiem. Tas ir stāsts par aizejošo laiku – ne vien par viņu bērnību, bet arī par to, kā mēs mēdzām pavadīt savu brīvo laiku, un to, ka spējam individuāli darboties – kā Sniedze Prauliņa savā dziesmā ietvērusi vārdus: "nedarīsim to, ko mēs varam nopirkt veikalā." Pārfrāzējot – darīsim savas spēles, fantāzijas!
Veidojot šo filmu, es uzzināju, ka Latvijā ir šādi jaunieši, kas savu brīvo laiku pavada šādi, kā to cilvēki darīja pirms 20–30 gadiem. Jautājums, vai tas ir retums, kaut kas izzūdošs? Varbūt tas atgriežas? Es domāju, ka apstāsies laiks, kad cilvēki "sēž tikai telefonos", nāks pretreakcija.
