Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā gleznotāju un mākslas kuratori Sandru Krastiņu. Tu raidījuma ievadā uzsvēri, ka māksla nav tikai dekoratīva parādība, ka tā rosina cilvēkos arī domāšanu un varbūt pat rīcību. Tas, šķiet, ir tavs mākslinieces moto.
Sandra Krastiņa: Katrs jau mākslā meklē kaut ko savu. Mākslai, protams, ir arī dekorējoša, iepriecinoša funkcija. Tomēr tai ir arī jārunā par būtisko. Kas mums, cilvēkiem, ir būtiskais? Mūsu dzīve. Mūsu likteņi. Mūsu mantojums. Caur mākslu mēs nepastarpināti tiekam pie sava vai citu paaudžu mantojuma. Nostājoties iepretim mākslas darbam, mēs varam sarunāties ar mākslinieku, uzzināt par to laiku, par tiem cilvēkiem. Uzzināt arī paši par sevi.
Tu nupat pateici recepti tam, kā es skatījos uz tevis kūrēto izstādi "Kur lai paslēpjās?" – starp citu, nepareizajam "ā" šeit, lasītāj, ir īpaša nozīme, kuru var uzzināt, apmeklējot izstādi. Jāsaka, ka, soļojot pa "Zuzeum" brīnišķīgajām telpām, mani vienlaikus pārņēma gan lepnums – par to, ka Latvijā ir tik daudz izcilu mākslinieku, kuri izdzīvojuši okupācijas periodu, radot tiešām vērtīgus mākslas darbus –, gan skumjas par tiem mesliem, ko viņi bija spiesti maksāt tā laika režīmam un varai. Tas parādījās gan uzgleznotajos Ļeņinos, gan sirpjos un āmuros, un citur. Kāda tev bija sajūta, veidojot šo izstādi?
Sandra Krastiņa: Pirms es atbildu uz jautājumu: ikvienam radošam autoram visos laikos, arī mūsdienās, ir jādomā – vai kalpot tā brīža konjunktūrai? Bet, protams, totalitārā varā un okupācijas varas apstākļos tā konjunktūra vai tā izvēle nav tik brīva. Tā ir radikālāka. Šī izvēle brīžam ir pat cilvēka brīvības vai dzīvības jautājums. Jebkurā tādā okupācijas totalitārā varā jebkuram sabiedrības loceklim ir jāveic ļoti būtiskas un izšķirošas izvēles. Kad "Zuzeum" mani uzaicināja – jau ar pieteikumu 1945.–1990. gads… Tas ir milzīgs periods! Tieši no uzaicinātāju puses nāca arī ierosinājums nevairīties no tās ideoloģiskās stīgas, kas tajā laikā – nenoliedzami – bija katram cilvēkam klātesoša. Jo varēja jau uztaisīt arī brīnišķīgu mākslas izstādi, ignorējot šos sāpīgos jautājumus, bet, kā mēs iekšēji "Zuzeum" komandā runājām – šie jautājumi ir aktuāli šobrīd. Mums kaimiņos ir tāda valsts, kas pati savu sabiedrību noslēdz no ārpasaules un zombē. Līdz ar to, ja es atgriežos pie sākumā sacītā – māksla mums liek domāt par dzīvi. Par to, kāda ir dzīve varas apstākļos.
Tā arī nav pirmā reize, kad tu savā izstāžu darbībā atgriezies pie padomju laika mākslas, jo savulaik, kad tu vadīji Latvijas Mākslinieku savienības muzeju, tu biji no Latvijas PSR Mākslas fonda izveidojusi krājumu "Latvijas padomju laika māksla" un izdevi glezniecības albumu "Laikmeta liecinieki", tā ka šī interese tev iet cauri laikiem.
Sandra Krastiņa: Jā, dzīvē jau nekas nepazūd. Strādājot Mākslinieku savienībā, mēs visi vēlējāmies šo ļoti vērtīgo kolekciju padarīt redzamu. Lai kolekciju padarītu redzamu, mēs to izpētījām. Tā es viņu zinu. Un tās ir manas zināšanas ne tikai par savu gājumu, bet arī par paaudzēm pirms manis, un droši vien tāpēc arī mani uzaicināja uz šo izstādi – kā zinātāju, bet arī kā cilvēku, kā mākslinieku, kas desmit gadus tajos apstākļos ir strādājusi. 1982. gadā es beidzu Mākslas akadēmiju – tāpēc var teikt, ka man kā jaunam māksliniekam bija jāpavada desmit gadi šajos apstākļos.
Saņemot uzaicinājumu, es domāju – es taču neesmu kuratore, es neesmu teorētiķe. Uz kādas bāzes es to izstādi veidošu? Es sapratu, ka es varu viņu veidot tieši uz tās pieredzes bāzes, jo visiem māksliniekiem tajā laikā, vienalga, kurā nozarē,
tas bija pamatjautājums – cik tālu iet rotaļā ar varu? Vai vispār neiet?
Šo jautājumu noteikti uzdod arī tie mākslinieki – gan kino, gan mūzikā – kuri šobrīd, mūsu laikos, atgriežas pie padomju laikiem savā daiļradē.
Sandra Krastiņa: Es gribu pateikt, ka man nav nekādas nostalģijas pēc padomju laika. Nu, nostalģija – tik daudz, cik par savu jaunību, bērnību, vecākiem, visu to. Bet tajā laikā cilvēki bija iemācījušies dzīvot kā pa tādām divām straumēm. Ja es pieminu savu gimeni, tad man ir tas, kas ir visiem cilvēkiem ģimenē – mīlestības un kreņķi. Bet otra ir tā, kas aiz sienas – šī ideoloģiskā straume. Tev jāsaprot, vai tu tajā iekāpsi vai iebridīsi, vai iesi vēl tālāk vai mēģināsi izvairīties. Tāpēc, nē, – man nav nostalģijas. Es neteiktu, ka tad bija labāk, – nevienā brīdī. Es atceros savus vecākus un atceros mūs kā studentus – to, kā mums ir pāri nodarīts ar to, ka nevarējām studējot redzēt to, kas notiek pasaulē.
Jā, tu jau daļēji atbildēji uz to jautājumu par to, ka bija iespējams ar visiem šiem kompromisiem tomēr saglabāt savu neatkarīgu mākslinieka rokrakstu, sevi tomēr izpaust kaut kādā veidā vismaz formāli.
Sandra Krastiņa: Arī pēc būtības… šajā izstādē ir ļoti daudz mākslinieku, kas savos mākslas darbos to ir izpauduši nevis formāli, bet – klaji. Kā piemēram, Džemmas Skulmes 1969. gada darbs, kurā tautumeita ir notriekta gar zemi un vainags ir nokritis, faktiski viņa ir vai nu izvarota, vai nomocīta, un darbs saucas "Tautumeita".
Vai, tavuprāt, ir gana izpētīts kolaboracionisms padomju laika mākslā?
Sandra Krastiņa: Es domāju, ka tas vilnis, kas tagad veļas, ir ļoti paštaisns. Tas veids, kādā mēs spriežam par cilvēka veikumu. Tās izvēles, kādas cilvēkam tajā laikā bija jāpieņem, tas kopējais fons. Tas atklājumu vai varonības ceļš, kas varbūt vizuālam māksliniekam ir gleznot tikai ainavas. Tagad kāds var jautāt – ko viņš vispār darīja, gleznodams vien ainavas? Bet tā bija pozīcija. Tā bija pozīcija negleznot ideoloģiski angažētus figurālus darbus. Protams, pēc šiem daudzajiem gadiem mēs šo nostāju vairs nevaram pat nolasīt.
Mēs ļoti daudz ko vairs nespējam nolasīt no tā, ko mākslinieki tajā laikā izdarīja un kas bija svarīgi sabiedrībai, jo tas tomēr bija publiskajā vidē. Tas bija katram ieraugāms. Un šie asni, šie nepakļāvības žesti… kur tad mēs tagad tik gudri esam radušies? (smejas) Tie ir mūsu vecāki, mūsu skolotāji! Tas mums ir mācīts, un tāpēc es domāju, ka tā laika māksla ir jārāda un jāredz, tai jābūt pieejamai.
Domājot tieši par tavu mākslu un arī vērojot izstādē izstādītos darbus, man ienāca prātā jautājums. Tev, gluži kā Pikaso, ir vairāki krāsu periodi. Kopš laika, kad deviņdesmito gadu vidū tu rakstīji pati sev atklātnes, tās apzīmējot un aprakstot ar tekstiem, tev iestājās tāds desmit gadus ilgs zilais periods. Tagad tev, manuprāt, ir sarkanais. Ko tu vēlies pateikt ar šīm krāsām? Kāpēc tu tik dziļi esi iekšā tajā krāsā?
Sandra Krastiņa: Man jāsaka, ka savā radošajā ceļā es mainos kā cilvēks, mainās mani uzsvari, tas, par ko es gribu mākslā runāt. Un es vienkārši izvēlos attiecīgos izteiksmes līdzekļus. Man ir tāda sajūta, ka ar gadiem es visu laiku tikai atsakos, atsakos. Atsakos no tā, ko es protu, un paturu to, kas man šķiet svarīgākais.
Ar zilo krāsu periodu – tas bija tāds periods, kurā es gribēju izzināt, ko var viena krāsa, tas krāsas vedinājums dziļumā un telpiskumā mani vienmēr ir interesējis. Esmu centusies uzgleznot to, kas ir aiz tā četrstūra robežas, aiz tām divām dimensijām. Kad skatītājs pieiet pie gleznas, viņš nedomā tikai tajā laukumā, viņš domā par kaut ko lielāku. Tā es arī par to domāju. Un tā krāsu sajūta – krāsai ir liels spēks. Krāsa nodod impulsu.
Atsacīties no liekā – tas ir labs arguments.
Sandra Krastiņa: Tā es sev darbnīcā visu laiku saku – atsakies, atsakies, atsakies. Tas ir mans pēdējo periodu, pēdējo gadu monologs pašai ar sevi, jo ir jau tāda tendence – es izstāstīšu to un izstāstīšu vēl to… Darba gaitā paturēt to galveno un būtiskāko nemaz nav vienkārši. Pateikt sev – to neliec, to noņem nost, to noslauki. Tur ir liela pretestība.
Viens no tādiem mākslas vēsturē atmiņā visvairāk paliekošajiem projektiem bija jūsu grupas – kurā bija apvienojušies seši gleznotāji – izstāde "Maigās svārstības". Tu arī esi sastādījusi tādu iespaidīga biezuma, pilnu ar kolosālas kvalitātes bildēm, grāmatu "Maigās svārstības", kas iznāca pērn. Rotko centrā notika arī "Maigo svārstību" izstāde. Bet, runājot par to pirmo "Maigo svārstību" izstādi, tas liekas ļoti izaicinoši arī šodien – gleznot un radīt skatītāju acu priekšā. Grāmatā tu raksti, ka tev tas grūtākais pārbaudījums bija izjust spiedienu, ka visu laiku kaut kas jādara, ka jāglezno – bet gleznotājam jau vajag arī to pārdomu laiku, kas ir tikpat nozīmīgs. Kā tas īsti bija? Kā tu to atceries?
Sandra Krastiņa: Kas vairs to var atcerēties, kā tas īsti bija… Bija vesels mēnesis ļoti intensīvas kopābūšanas, bet ar to es domāju nevis mūsu, autoru, kopābūšanu, bet ar skatītāju kopābūšanu. Tās strāvas nāca gan no apmeklētājiem, gan no mums, gan savstarpēji. Un bija jāstrādā, tā nebija tikai tāda pademonstrēšanās, bija liela emocionāla spriedze, brīžiem kā ar nazi griežama. To arī kurators Ivars Runkovskis bija paredzējis, saprotot, cik mēs katrs esam individuāli un dažādi, jo pirms tam jau mēs nesarunājām, ko nu katrs tur gleznos. Tur bija arī tāda nezināšana vienam par otru. Tās bija svārstības visos līmeņos, ko kurators prata pasniegt kā notikumu.
Mēs sevi paši nesākām saukt par "Maigajām svārstībām", tas nosaukums mums pielipa, un citi mūs aizvien sauc par "Maigajām svārstībām". No mūsu puses – mēs izdomājām izstādes nosaukumu. Tā tas arī būtu palicis, pēc izstādes mēs izšķīrāmies, aizgājām katrs savu ceļu.
Bet 2002. gadā jūs atgriezāties izstāžu zālē "Arsenāls" un atteicāties no Ivara Runkovska idejas iet to dekonstrukcijas ceļu. Ja pirmajās "Svārstībās" jūs radījāt gleznas skatītāju acu priekšā, tad otrajās viņš jums piedāvāja tās iznīcināt, skatītāju acu priekšā nokasot krāsu no audekliem. Bet jūs tomēr izlēmāt būt mākslinieki un radīt mākslu, nevis dekonstrukciju.
Sandra Krastiņa: Es domāju, ka viņam padomā nebija tikai tāds viens gājiens pret otru gājienu, viņam bija arī tāda ideja par laika izmaiņām, par attieksmes izmaiņām pret mediju kā glezniecība. Ideja nebija, ka mēs paši viņus dekonstruējam. Ideja bija tāda: mēs uzgleznojam, izliekam izstādē un tad nāk restauratori baltos halātos, kas diendienā lēnām zinātniski skrubina tos darbus nost, tad to pulverīti liek kaudzītēs un tad viss tiek sapildīts pudelītēs un pārdots kā suvenīrs "Maigās svārstības". Un tur ir daudz, daudz būtiskāks tas vēstījums. Bet mēs tomēr neparakstījāmies uz to.
Bija žēl?
Sandra Krastiņa: Nē, nebija žēl. Bet tā dilemma toreiz, cik atceros, bija –
ja māksla ir ļoti būtiska un izdevusies, tad kaut kā nav ētiski viņu iznīcināt. Bet, ja viņa nav izdevusies – nu, ar to viss arī beidzas.
Tad kāpēc viņu izstādīt. Vēlreiz jūs atgriezāties pie "Maigajām svārstībām" jau bez Aijas Zariņas Rotko centra izstādē pērngad. Ar ko tā bija īpaša?
Sandra Krastiņa: Nu, ja tā pilnīgi godīgi, bija domāts, ka izstāde iznāks reizē ar grāmatu. Izstādi es pieteicu divus gadus iepriekš, likās, ka pa to laiku grāmata jau būs. Bet grāmatas kā jau grāmatas – visam ir savs ceļš. Kamēr tas tika iets, Aijai vairs nebija interesanti. Es jau teicu, mēs katrs tagad esam par sevi. Interesantais mums tur, sakarā ar visiem notikumiem, bija tas, ka Rotko centra izstādē izlikām vienu darbu no astoņdesmitajiem, vienu no deviņdesmitajiem un pilnīgi jaunus darbus – jo mēs jau visi strādājam. Tas nav nekāds atmiņu vakars par to, kā mums reiz pagātnē gāja un kā reiz strādājām. Īstenībā tas, kas mūsu visus interesē, ir – ko mēs darām tagad, ko mēs darīsim rīt un parīt. Tas nav zudis! Tā ir tā mūsu mākslinieku enerģētika. Tajā izstādē bija tāds laiku sakompresējums.
Tādi šaubu un pārmaiņu laiki – tādi bija astoņdesmitajos, tāds laiks ir arī tagad.
Kas ir tas, kas tagad, šajā šaubu un apdraudējuma laikā tev top?
Sandra Krastiņa: Nupat ir lielā izstāde tapusi darbnīcā. Kad es sāku veidot izstādes darbnīcā… man ir tāda sajūta, ka es iekāpju vilcienā un braucu tādā enerģētiskā laukā uz to izstādi. Bet man tajā vilcienā ir jātiek. Un, ja ir bijusi lielāka pauze, nu… es tad tur mīcos un grozos, taisu skices un visādi šaubos, bet tad, kad tas notiek un es beidzot viņā tieku, tad man atliek tikai iet un darīt. Bet līdz tam ir jāpasvīst.
