Mēs nomirstam vienreiz, bet dzīvojam katru dienu. Saruna ar baleta režisoru Raimondu Martinovu

Henrieta Verhoustinska: Vai tiešām esi pārliecināts, ka tieši nāve ir tā, kas piešķir cilvēka dzīvei vērtību?

Raimonds Martinovs: Es domāju, ka jā. Ja mēs domājam, ka kaut kas mūs sagaidīs pēc tam, tad šī dzīve var kļūt tāda ļoti izšķērdīga. Bet, ja zinām, ka šī ir vienīgā iespēja uz dzīvību, tad tā ir absolūta nepieciešamība.

Ir tāds teiciens "mēs dzīvojam vienreiz". Nē – mēs nomirstam vienreiz, bet dzīvojam katru dienu. 

Domu eksperiments – ja mums piešķirtu vairākus miljonus, tomēr rītdien mēs nepamostos, kāda būtu mūsu izvēle? Es domāju, noteikti, ka pamosties no rīta. To mēs varam izmantot ik dienu kā motivāciju celties, iet, darīt. 

Pagājušajā "Kultūrdevā" šeit viesojās divi dzejnieki, un mēs daudz runājām par empātiju, kas ir arī dzejas festivāla "Page break" vadmotīvs. Arī tavā baletā "Džungļu grāmata" parādās šī empātijas tēma – kā empātija attiecībā pret tiem, par kuriem mums jāuzņemas atbildība, proti, par dzīvnieku pasauli. Kāpēc tieši šī tēma?

Es vienmēr esmu interesējies par dzīvniekiem, un allaž man licies diezgan aplami, kā mēs pret viņiem mēdzam attiekties. Agrāk provēju to kaut kādā veidā pastāstīt, apvienot dažādās miniatūrās, bet es sapratu, ka vislabākais veids, kā savu skaisto, sūro, grūto profesiju apvienot ar to, kas mani interesē dzīvē, ir pilnmetrāžas baletā. 

Gribētos ticēt, ka 21. gadsimtā mums vairs nevajadzētu kaut kādā veidā meklēt argumentāciju empātijai vai līdzjūtībai, vai morāliem, ētiskiem, humāniem principiem, tam vajadzētu būt pašsaprotamam – diemžēl ikdienas gaitās un steigā mēs aizmirstam par tiem, kurus neredzam un nedzirdam. 

Izrādes programmiņā tu atzīsti, ka tev visatbilstošākais dzīvnieks būtu gorilla. Paskaidrosi?

Gorillām ir ļoti liels spēks, bet viņas ir arī ļoti miermīlīgas, neēd gaļu un ir savas ģimenes, sava bara aizstāvji. Šīs īpašības sevī esmu jutis vienmēr. Gorillas tiešām ir ļoti miermīlīgi, lai arī dažreiz šķiet, ka viņu uzvedība var būt nedaudz agresīva. Tā liekas mums, jo mēs vienkārši esam daudz vājāki. Viņas arī ir viens no mums tuvākajiem dzīvnieku pasaules radiniekiem. Tuvākie, gan, protams, ir šimpanzes un orangutani. 

Saki, lūdzu, vai veidojot arī tik apjomīgu darbu, kurā uz skatuves ir desmitiem cilvēku, tu katru no varoņiem esi izdejojis pats savā galvā?

Tieši tā. Šis ir ļoti liels, apjomīgs darbs, un es centos uztaisīt katru mazāko lomu daudzdimensionālu, ar vairākām pakāpēm. Katram ir savs sižetiskais stāsts, piemēram, tīģerim – caur to saprotam, kāpēc viņš tik ļoti ienīst dzīvniekus, bet vēl jo vairāk cilvēkus, jo ir uzaudzis cirka mocībās. Arī cūkas personāžs, kas ir visas izrādes atslēgas elements – otrajā cēlienā ir ļoti svarīgs moments, kad galvenais varonis, ieskatoties katlā, saprot, ka tur peld ausu klipši, ka tie, kas tur ir apēsti, ir viņa draugi. Katram ir savs sižets un sižetiskā līnija, katrs personāžs ir pārdomāts, izdomāts un pamatots. 

Katrā lomā?

Es domāju, ka jā.

Veidojot es visu, protams, pats arī izdejoju un uzfilmēju sevi dejojam. Tad ļāvu kādam brīdim paiet un pēc mēneša paskatījos – ja man patika, sapratu, ka tas ir īstais ceļš, pa kuru jāiet. Ja nepatika, tad konkrēto epizodi pārveidoju.

Ļoti grūti ir visu izrādi turēt savā galvā, un video ieraksts ir labs palīglīdzeklis. 

Raimond, vai tu piekrīti, ka, noņemot ideoloģiskos uzslāņojumus, dažs labs padomju vai pirmspadomju laikā tapis balets būtu iestudējams arī mūsdienās? Tu pats esi dejojis Vītola "Dārgakmeņos". 

Es domāju, ka noteikti jā. Visam ir jāiet līdzi laikam, un domāju, ka jauns, svaigs skats uz to noteikti darbotos, atstājot pamatideju neizmainītu. Bet kustībām ir jāiet uz priekšu. Es vienmēr saku – klasiskā mūzika ir mūžīga, klasiskais balets ir mūžīgs. Tas gan nenozīmē, ka romantiskam stāstam ir jābūt banālam. Arī romantiskos varoņos var ielikt savu sižetu, atrast savu varoni, savu lomu, savu personāžu, ko attīstīt un pasniegt. 

Kā notika tava sadarbība ar Kārli Lāci? 

Es uzrunāju Kārli Lāci ar cerību, ka varētu uztaisīt vienu epizodi, lai varētu parādīt ieskatu mūzikā. Tas bija pandēmijas laiks, un, jāsaka, – cik labi, ka Kārlim tajā mirklī nebija daudz darba! Viņš bija ļoti pretimnākošs, ļoti atsaucīgs. Izdejoju un izdziedāju viņa priekšā savu redzējumu par šo epizodi, un, kad mēs viņu bijām uztaisījuši, Kārlis man raksta – nu, kad tad ir nākamais? Domāju, nu, labi, uztaisīsim divas. Tā nu es atkal dziedāju, dejoju, stāstīju, domāju, līdz tapa otra epizode. Tā tas turpinājās, līdz mēs bijām uzrakstījuši kādus deviņdesmit procentus no visa baleta. 

Tas bija kopdarbs.

Protams, absolūti. Katru epizodi es biju pārdomājis, izdomājis, ko tajā gribu redzēt. Šķiet, vien pašās beigās kaut ko mazliet samainījām, tad, kad tur bija jau horeogrāfija, ne tikai doma uz papīra. Teiksim, tā tīģera pamattēma ir tik spēcīga, ka mēs to atkārtojam vairākas reizes, jo skatītājiem ir vajadzīgs laiks, lai to tēmu saņemtu un apstrādātu. Pēc tam šī tēma atkārtojas uzbrukumā vilku mātei un pēdējā cīņā ar galveno puisi. Tas bija fantastisks laiks, esmu ļoti priecīgs, ka sadarbība ar Kārli izdevās, viņš ir fantastisks komponists. 

Bija gan brīdis tavā izrādē, kurš manī radīja zināmu iekšēju pretestību – kad brīnišķīgajai dzīvnieku pasaulei ar krāsainajiem dzīvniekiem, kas dejo ļoti atraisītām kustībām, tiek pretstatīta robotizētā, mehanizētā cilvēku pasaule, kur visi ir kā skrūvītes, pelēkos tērpos, tiecoties pēc savas putras karotes…. Domāju – nē, mēs taču, cilvēki, tādi neesam. Kāpēc tev tik liels šis kontrasts? Vai tu tiešām par civilizāciju esi tik sliktās domās?

Es nedaudz oponēšu un paskaidrošu, kāpēc. Trīs lietas, ko šeit varētu pieminēt. Pirmkārt, šī ir ļoti piesātināta, būtiska epizode – tā sākas ar to, ka mēs mostamies no rīta, lai ietu uz darbu. Mostamies – ejam uz darbu. Mostamies – ejam uz darbu. Mostamies…un tā katru dienu un tā visu dzīvi. Ja tā, tad, proti, mēs pat neaizdomājamies par savu būtību, par to, kas mēs esam, kas ir šī pasaule un kas – šī planēta.

Skaidrs, ka cilvēks, kas neaizdomājas par sevi, neaizdomāsies arī par citām dzīvām radībām. 

Otrkārt, tas, ko mēs šeit rādām, ir moments, kad visa pelēkā masa ir sastājusies sienā, viņa sauc galveno varoni pie sevis un aiztaisa acis. Tātad mēs negribam redzēt. Mēs negribam dzirdēt to, kas notiek aiz tām sienām. Protams, arī tas moments, kad viņš izvelk no katla to ausu klipsi, kas bijis klāt cūciņai, kura ir aizbēgusi no fermas – un viņš saprot, ka tie ir viņa draugi. 

Treškārt, šī aina, protams, ir par mūsu vērtībām, kad tu redzi, ka cilvēks var, atvainojos, pakratīt savu aizmugurējo daļu un tikt pie daudz sekotājiem vai vienkārši virināt muti līdzi dziesmai, pat nedziedot, un dabūt tik daudz sirsniņu, tik daudz sekotāju…Turpretī, kad ir tiešām īsti talanti, tādi, kas kaut ko uzglezno vai saraksta, vai paši dzied – tur ir labi ja pārsimt skatījumu. Mūsu vērtību skala ir ļoti nepareiza un zemu kritusi. Tomēr tāda ir realitāte – un mēs visi savā ziņā esam tā pelēkā masa. Ja nu vienīgi esam savā profesijā, bet diemžēl tāda privilēģija nav visiem cilvēkiem.

Ir tāds teiciens – atrodi profesiju, kura tev patīk, un tev nevajadzēs strādāt vairs it nevienu dienu. 

Kāpēc tieši Radjarda Kiplinga "Džungļu grāmata", kur galvenais varonis tomēr ir cilvēks starp dzīvniekiem, nevis, piemēram, Margaritas Stārastes pasakas par dzīvnieciņiem vai "Vējš vītolos", kur visi varoņi ir dzīvnieki?

Šis tiešām nebūtu gluži saucams par atstāstījumu. Tas ir bērna fantāzijas lidojums par izlasīto grāmatu, kurā viņš apvieno realitāti ar fantāziju. Man grūti atbildēt… Tā tēma vienkārši ir ļoti tuva, un, kā mums mācīja akadēmijā, ir vajadzīgs konflikts un atrisinājums, tad sižets ir izdevies. Šeit tas konflikts ir kraukļa motivēts, proti, tīģerim nokož ausi, un viņš nolemj atriebties. Es gan domāju, ka jebkura tēma, kas ir par dzīvniekiem, man būs tuva, es labprāt radītu arī par citām dzīvnieku tēmām.

"Vējš vītolos"?

Jā, noteikti. 

Tavā baletā Maugli bērnībā izdejo trīs meitenes – vai tas nozīmē, ka zēni to nespēj izdarīt? Vai arī tas ir saistīts ar to mūžīgo problēmu, par ko tiek runāts pēdējos gados – zēnu trūkumu baletā?

Otrais variants. Jā, ir ļoti ekscentriski puiši baletskolā, bet tas viņiem būtu praktiski nereāli – apvienot skolu ar darbu. Mums piedalās desmit bērniņi, bet tas ir konkrētās dienās, jo viņiem ir mācības un citas stundas, es nevaru viņus nepārtraukti turēt teātrī. 

Bet meitenes var?

Meitenes arī nevar. Šajā gadījumā mēs sapratām, ka produktīvāk būs paņemt cilvēku no teātra, par kura spējām esmu pārliecināts, zinu, ka varēs lomu izpildīt. 

Respektīvi, Nikola Anna (viena no Maugļa atveidotājām) jau ir beigusi skolu.

Jā, un viena no lielākajām motivācijām viņu paņemt bija tas, ka viņa arī neēd gaļu un ir vegāne, tāpēc viņa sapratīs, par ko ir šis balets. 

Viņai šis stāsts bija tuvs, to arī varēja just! No trim baletdejotājiem, kas izdejo pieaugušo Maugli, divi ir no ārzemēm. Viens ir dejotājs no ASV, otrs ir rumānis. Tikai viens ir vietējais. Kā tu domā, ko ārzemju baletdejotāji atrod mūsu Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kas viņus šeit vilina strādāt? Ne jau milzīgā alga.

Nu, diemžēl ne. Es domāju, ka lomu dēļ. Tu vari izdejot visu repertuāru, bet, ja tev nebūs dziļas, piesātinātas, svarīgas lomas, personāži, varoņi un tēli – nu, tad īsti tavai karjerai, nu… Es negribētu tā teikt, bet tam ir nozīme, jo mēs neesam vingrotāji. Pāri visam mēs esam aktieri, un, ja tu nevari sevi aktieriski piepildīt, kas ir pats interesantākais – atrast savu lomu –, tad tava karjera liksies mazliet nepiepildīta. Visi trīs aktieri ir atšķirīgi, jā! Ļoti talantīgi. Ja tā būtu mana izvēle, es visus trīs sastāvus izlaistu reizē, lai nebūtu jānotiek pirmizrāžu kariem. 

Kā tu vērtē savu kolēģu šī brīža varēšanu? Mūsdienu baletā tiek iestudēta gan klasika, gan laikmetīgais balets ar laikmetīgām kustībām.

Nāk jauni talantīgi dejotāji, jā, bet gribētos, lai nāktu vairāk no mūsu baletskolas. Lai mēs tomēr paliktu Latvijas Nacionālais balets, nevis Latvijas internacionālais balets. Mēs vienmēr esam ar to ļoti lepojušies – ka mūsu baletskola ir mūsu trupas pamatā.

Es gribētu jaunajiem māksliniekiem novēlēt mazāk koncentrēties uz tehniskiem elementiem un paturēt prātā, ka pāri visam mēs esam aktieri. Pats būtiskākais ir sava loma, savs personāžs, savs varonis. Tehnikai ir jāpaliek otrajā plānā. 

Tu esi baleta solists jau no gadsimta sākuma. Kas pa šo laiku baletā ir mainījies, un kādas izmaiņas tu vēlētos redzēt? 

Grūti tā atbildēt. Esmu tiešām laimīgs ar savām lomām. Esmu laimīgs, ka man ir tik daudz spilgtu lomu, esmu laimīgs, ka vēl varu un vēlos dejot. Ceru, ka mani gaida vēl daudz jaunu, spilgtu lomu, jo līdzās repetitoram, pedagogam un horeogrāfam es tomēr esmu vēl dejotājs. To pieredzi, kāda ir man, ir ļoti grūti iegūt citās trupās, kur cilvēkiem varbūt stāžs ir tāds pats. 

Kas ir mūsu baleta solistu, baleta dejotāju spēcīgākās puses?

Domāju, vērtējums jāatstāj skatītāju ziņā. Par to ļoti grūti runāt, kur nu vēl slavēt pašam sevi. No finansiālā viedokļa – izpārdotas izrādes ir ļoti labs rādītājs. "Džungļu grāmata" uz šo sezonu ir jau izpārdota, tāpat gandrīz visa nākamā. Tas ir ļoti labi. 

"Džungļu grāmata" ir balets visai ģimenei, uz kuru droši var vest arī bērnus, bet arī pieaugušajiem tur ir daudz, par ko aizdomāties un kam just līdzi.

Tieši tā, tas ir balets visai ģimenei, arī pusaudžiem. Lielākais izaicinājums bija uzrunāt visas vecuma grupas, tas atspoguļojas horeogrāfijā. Tā ir nedaudz vienkāršāka, saprotamāka. Pieaugušajiem tur ir dažādi horeogrāfiski, režisoriski iestarpinājumi un nianses, ko sapratīs tikai viņi.

Pieminēji, ka esi baleta repetitors un pedagogs. Mūsdienu bērni ir, iespējams, jūtīgāki, vai vismaz – mēs pret viņiem izturamies saudzīgāk. Balets savukārt ir profesija, kas pieprasa lielu fizisku spēku un koncentrēšanos. Kā tas iet kopā?

Līdz mērķim var nonākt divējādi – vai nu tā ir kliegšana, asaras, skumjas un bēdas, vai arī tas tiek pasniegts pozitīvākā veidā. Tātad – mums ir kopīgs mērķis. Mēs esam vienā laivā. Ejam uz to mērķi. It īpaši tādas sensitīvas un sāpīgas tēmas kā svars ne tikai meitenēm, bet arī vīriešiem. Arī elementāra meitenes pacelšana – ne tikai vīrietim ir jāstrādā, bet arī meitenei. Arī mājās ejot, ir sev jāseko. Es saprotu, ka varbūt tas ir ļoti jūtīgi kādam, bet tā ir daļa profesijas.

Mums ir jāseko sev līdzi, jādzīvo ar baletu arī ārpus teātra. Varbūt tas izklausās ļoti nežēlīgi un grūti, bet jebkura neērtība ar laiku kļūst par ikdienu.

Tu pie tā pierodi un savu dzīvi tam pakārto, un tas nemaz nav tik traģiski un grūti, ja godīgi. Tev vienkārši sev jāseko, jābūt disciplīnai. 

Kā pedagogs es zinu savus kolēģus. Ne ar visiem es strādāju vienādi. Dažu es pasaucu maliņā, atsevišķi pasaku to aizrādījumu – lai nebūtu tā, ka liekas, ka pats trakākais ir tad, kad horeogrāfs vai pedagogs kliedz pa visu zāli un visi dzird to aizrādījumu. No tā cilvēkam rodas nedrošība un panikas lēkmes. Ar katru ir sava pieeja, bet mums ir kopīgs mērķis, un bez sūra, grūta darba to nevar sasniegt.