Midori un Elīnas Bukšas pirmā sastapšanās norisinājās jau 2017. gadā koncertceļojumā uz Indiju, vēlāk turpinot kopīgu muzicēšanu Japānā un Kambodžā. Šī pieredze izmainījusi viņu skatījumu gan uz mūziku, gan pasauli kopumā, kā arī ļoti satuvinājusi tīri cilvēciski, Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Pārmijas" stāstīja vijolnieces.
Ieva Zeidmane: Vispirms es jautāšu Elīnai, kā jūs satikāties? Es zinu, ka tas bija pirms gadiem septiņiem – jūs esat spēlējušas kopā, Midori jums ir bijusi arī tādā kā mentores lomā. Jums ir bijuši arī dažādi kopīgi labdarības projekti.
Elīna Bukša: Šī draudzība un, es teiktu, iedvesmotā sadarbība sākās tieši pirms septiņiem gadiem, kad es piedalījos Midori programmā ICEP [International Community Engagement Program]. Tas ir stīgu kvartets, ko viņa veido kopā ar jauniem mūziķiem, lai spēlētu dažādos labdarības koncertos gan Japānā, gan arī tādās valstīs kā Vjetnama vai Kambodža, vai Indija, kur arī mēs kopā bijām. Šīs programmas ietvaros nospēlējām milzīgu daudzumu koncertu ar dažādu stīgu kvarteta repertuāru.
Man ir ļoti grūti izteikt vārdos, ko Midori man nozīmē kā cilvēks, kā mūziķis.
Viņa ienāca manā dzīvē ļoti nejauši un kļuva tāds milzīgs atspaids, un mēs turpinām komunikāciju. Protams, vairs neredzamies tik bieži, bet katra minūte, kas pavadīta ar viņu kopā, runājot ne tikai par mūziku, bet arī par dzīvi, ir ļoti bagātīga.
Ieva Zeidmane: Protams, Midori vārds ir zināms visā pasaulē un arī pie mums Latvijā. Kā jūs raksturotu viņas spēli?
Elīna Bukša: Redziet, es uzaugu, skatoties viņas ierakstus no "Carnegie Hall", kad viņa bija pavisam jauna, jaunais ģēnijs virtuozs. Kad ar viņu iepazinos, nezināju, ko sagaidīt. Manuprāt, viņa ir daudz vairāk nekā mūziķis un vijolnieks, viņa ir ārkārtīgi dziļš cilvēks, kas savā daiļradē principā apskauj pasauli no visām pusēm. Viņa ir cieši saistīta ar dažādām politiskām un sabiedrības problēmām, un tas atspoguļojas viņas spēlē. Viņas spēle ir ļoti dziļa, īsta un patiesa. Manuprāt, ļoti daudzi vijolnieki, kas sāka savu karjeru kā tā saucamie brīnumbērni, ir aizgājuši pilnīgi citā virzienā, kas ir vairāk ļoti izteikti uz kaut ko spožu vērsts, bet šeit ir cilvēks, kurš no visa tā ir nedaudz aizgājis malā un savu dzīvi veidojis caur ļoti daudziem citiem avotiem, kas viņas spēli padara, manuprāt, vēl īpašāku.
Ieva Zeidmane: Elīna tikko par jums teica labus vārdus – ko jūs domājat par sadarbību ar Elīnu, par jūsu kopīgo muzicēšanu un iesaisti labdarības projektos?
Midori: Pirmkārt, esmu ļoti priecīga, ka Elīna mani uzaicināja piedalīties šajā koncertā Rīgā. Pandēmijas dēļ koncerts tika vairākkārt pārcelts, un es nespēju noticēt, ka beidzot patiešām esmu šeit. Atskatoties uz mūsu kopīgajiem projektiem, Elīna piedalījās manā ICEP projektā, šķiet dzirdēju, ka Elīna to jau latviski pieminēja – šī ir īpaša programma, kas mūs, mūziķus, apvieno kvartetā, un tad mēs dodamies uz dažādiem Dienvidaustrumāzijas reģioniem. Kopā esam bijušas Indijā un Kambodžā – tur nonācām pāris mēnešus pirms pandēmijas. Protams, mēs spēlējam kopā, mācāmies repertuāru kopā un arī spēlējam mēģinājumos – to jau no mums mūziķiem varētu gaidīt. Bet šajā programmā mēs arī dodamies uz vietām, kas parastās koncertturnejās netiktu iekļautas. Dažas vietas pat nav iezīmētas kartē! Elīn, vai atceries to reizi, kad devāmies uz kādu ciematu Indijā, un šoferis atteicās mūs vest tālāk, jo tas bija īpašs ciemats, kurā dzīvojuši lepras slimnieki? Šoferis negribēja šim ciematam tuvoties, tāpēc daļu ceļa mēs gājām kājām. Mēs dalījāmies ar šiem cilvēkiem mūzikā, un tā ir ļoti īpaša sociālā pieredze, kas veido arī mūs kā cilvēkus un arī kā mūziķus. Protams, šādos braucienos ir daudz pārbaudījumu, stresa un uztraukuma, laiks ir ļoti aizņemts, intensīvs – vienalga, vai mēs būtu Indijā vai Japānā. Mēs ieraugām šīs valstis no pilnīgi cita skatupunkta, nevis tā, kā to redz tūristi, un pat ne tā, kā to redz paši vietējie. Pati esmu uzaugusi Japānā, bet tagad esmu devusies uz tādām Japānas vietām, kuru apceļošana man jaunībā nenāca ne prātā. Tāpēc caur šiem projektiem mēs augam kā cilvēki, dalāmies šajā pieredzē, kas, protams, ir absolūti unikāla, bet tā mūs saista un vieno.
Ieva Zeidmane: Elīna, kā jūs jutāties, nonākot tādā vietā, kur šoferis atteicās jūs vest?
Elīna Bukša: Es vienkārši mēģināju atrast saikni ar to vietu, kur es atrados. Piemēram, Indija man bija milzīgākais piedzīvojums. Es tiešām jutos tur ļoti labi, bet mēs braucām tur ar misiju spēlēt mūziku un atvērt kaut kādu apvārsni tiem cilvēkiem, kuri patiesībā vairāk arī neko neredz kā savu ikdienas dzīvi. Mēs runājām par Mocartu, par Bēthovenu, par Mendelsonu. Stāstījām viņiem stāstus, no kurienes mēs esam, un es domāju, ka Midori man piekritīs, mēs sajutām, ka mūzika ir tā valoda, kas stāv pāri visam. Jo pat cilvēki, kas nekad nav dzirdējuši klasisko mūziku kā tādu, mums teica, ka viņi jūt emocijas, ka viņi jūt, ka tas ir par mīlestību, ka viņi redz kaut kādus tēlus. Tas vienkārši bija ārkārtīgi aizkustinoši, un tā bija viena no svarīgākajām pieredzēm manā dzīvē.
Ieva Zeidmane: Jūs tiešām arī jūtat rezultātu savai misijai, redzat, kā cilvēki atveras mūzikai?
Midori: Rezultāti mēdz būt dažādi. Ir cilvēki, kuru domas mēs neuzzinām, un es pat nevēlos minēt, ko viņi jūt. Taču varu droši teikt, ka mēs paši ļoti daudz iemācāmies. Šī pieredze mūs maina, un mēs tajā dalāmies. Kad dodamies uz šīm vietām, mēs vedam turp mūziku, bet runa jau nav tikai par mūziku. Runa ir par mūsu saikni ar viņiem un viņu saikni ar mums – cilvēkiem, kas ieradušies no tālienes, no citas zemes, citas kultūras. Ļoti svarīgs te ir sociālais aspekts. Varam jau teikt: es vēlos šiem cilvēkiem atklāt klasisko mūziku. Bet šī atklāšana drīzāk ir tāds labs blakusefekts. Pamats ir daudz fundamentālāks, nozīmīgāks: mēs, cilvēki, kļūstam vienoti, vienalga, vai runājam vienā valodā vai ne. Vai esam audzināti līdzīgā vidē vai ne. Mūzika mūs vieno. Tā liek mums aizdomāties par daudz ko, tā liek mums apjaust savu pieredzi. Esmu pati gājusi tam cauri un redzējusi, ka arī citi programmas dalībnieki to piedzīvo: mēs pārdomājam savas attiecības ar mūziku. Mani mūzika patiesi aizkustina. Esmu to piedzīvojusi šajā programmā. Kā mūziķim man tā ir dāvana – piedzīvot mūziku, kas mani dziļi ietekmējusi. Nepietiek ar "šis ir mans mīļākais skaņdarbs, man tas tik ļoti patīk"! Nē, šis ir kas lielāks, tas maina mani kā cilvēku, maina, ko es domāju par pasauli. Man veicies, ka dodamies šajās misijās katru gadu. Pandēmijas laikā, protams, to nevarējām, bet tagad atkal turpinām. Šo pieredzi, ko gūstu es pati un ko gūstu, redzot, ka citi mūziķi iet cauri līdzīgām pārmaiņām, es nemainītu ne pret ko citu. Tā man ir ārkārtīgi dārga.
Ieva Zeidmane: Kurā brīdī sapratāt, ka šī ir jūsu misija? Jau 20–21 gada vecumā izveidojāt projektu "Midori un draugi", rūpējoties, lai mūziku būtu iespējams apgūt skolās.
Midori: Es sāku ar ļoti vienkāršu ideju. Kā bērnam man bija dotas daudzas iespējas sniegt koncertus, uz skatuves es muzicēju jau bērna vecumā un padsmitnieces gados, tādējādi es varēju mijiedarboties ar kolēģiem, kas par mani bija daudz vecāki un daudz pieredzējušāki. Man ļoti paveicās, ka varēju dzirdēt viņu domas, uzklausīt viņu viedokļus par mūziku, par interpretācijām. 80. gados un 90. gadu sākumā ļoti bieži tika spriests par to, ka mūzikas izglītība ASV skolu sistēmā kļūst aizvien vājāka, Ņujorkā, Losandželosā un citur mūziku māca aizvien mazāk. Mani vecākie kolēģi bija ļoti noraizējušies par to, kas ar mūziku un mākslu notiks turpmāk. To dzirdot, es gribēju iesaistīties un kaut ko darīt lietas labā. Es biju tik ļoti naiva! Ļoti naivi domāju, ka varu kaut ko paveikt, lai apturētu regresu vai vismaz to palēninātu. Tā nu 21 gada vecumā es izveidoju projektu "Midori un draugi" ar mērķi rūpēties, lai mūzika skanētu skolās un to varētu apgūt arī reģionos, kam tradicionāli tiek piešķirts vismazākais finansējums. Līdz brīdim, kad sapratu, cik esmu bijusi naiva, es daudz iemācījos. Sapratu, ka tā nav tikai viena problēma, tā nav jauna problēma, problēmai ir dziļas saknes, un tai nav viena risinājuma. Tā vietā, lai nobītos un apstātos, notika tieši pretēji – es darīju vēl vairāk un vairāk. Tas bija tāds jaunības maksimālisms, nezinu, vai šodien kaut ko tādu darītu. Kad darīju vairāk, arī vairāk sapratu, apjautu, ko vēl varētu darīt. Gribēju risināt vēl citas problēmas, darbojos arī Japānā, strādāju ar speciālām skolām, kurās mācījās bērni ar īpašām vajadzībām, darbojos ar vecākiem cilvēkiem un arī reģionos, kas bija atšķirti no pārējās pasaules un sabiedrības. Mūzikas sociālajā darbā iesaistījos arvien dziļāk un pieredzēju, ka problēmas var atrisināt. Bet tad rodas jaunas problēmas, kas atkal jārisina, un man ir jādara vēl vairāk. Tas man neļauj apstāties. Pasaule nemitīgi mainās.
Ieva Zeidmane: Elīna, tas, ko Midori darīja 20 gadu vecumā, viņa teica, ka patiesībā bijis naivi. Kā jums šķiet attiecībā pret Latviju un mūziku mūsu skolās, tajās, kas nav speciālās mūzikas skolas, – tur var kaut ko darīt, lai mūziku paceltu un tā nepazustu?
Elīna Bukša: Es ļoti ceru, bet man liekas, ka ir vajadzīgi cilvēki, kas šos jautājumus paceļ un uzņemas atbildību. Man liekas, ka mēs varam ļoti ilgi palikt tādā stagnācijā un pieņemt to, ka okej, tas tā ir. Jo ļoti bieži mēs paliekam arī slinki, un visas lielās sabiedrības problēmas principā… Mums ir vajadzīgi tie līderi, cilvēki, kas runā patiesību. Es ļoti ceru. Es nezinu, kāda ir situācija Latvijā šobrīd ar mūzikas nodarbībām skolā, bet tad, kad es mācījos, tās stundas notika. Protams, tas ne visus interesēja, bet viennozīmīgi tas atver kaut kādas durvis mūsu attīstībā, mūsu iekšējā pasaulē, tāpēc es ļoti ceru, ka ir cerība. Esot blakus Midori, es varu teikt, ka tādu cilvēku kā viņa nav daudz, bet viņi ir, un, pateicoties šiem cilvēkiem, lietas pasaulē mainās.
Ieva Zeidmane: Kā jūs raksturotu Elīnas vijoļspēli?
Midori: O, viņa ir tik aizrautīga!
Viņai piemīt brīnišķīgs temperaments, un man ļoti patīk spēlēt kopā.
Protams, tas, ko esam kopā piedzīvojušas, mūs ir satuvinājis ne vien mūzikā, bet arī tīri cilvēcīgi. Nebiju satikusi Elīnu daudzus mēnešus, bet sajūta nemaz nav svešāda. Šoreiz mēs spēlēsim divu vijoļu duetā, tas ir mazliet citādāk, nekā darboties kvartetā. Atskaņosim brīnišķīgu darbu – Šnitkes pirmo "Concerto Grosso". Tas ir ļoti interesants, prātā paliekošs, neteikšu, ka gluži priecīgs darbs, tomēr man tas ļoti patīk, un spēlēt to kopā ar Elīnu ir brīnišķīgi.
Ieva Zeidmane: Varētu teikt, ka Šnitkes pirmais "Concerto grosso" ir tāds kaleidoskopisks darbs?
Midori: Tā varētu teikt. Šis ir polistilistisks darbs, kā jau daudzi Šnitkes skaņdarbi. Tajā ir kaut kas tāds, kas paliek prātā, kad to noklausies. Ir jau viegli teikti – tur saklausāma Baha ietekme, tur vēl tas un tas, un mēs to visu dzirdam, bet tas vēl nav viss. Kad klausies šo mūziku, tā pārņem savā varā, nelaiž vaļā un paliek prātā, skanot atkal un atkal.
Ieva Zeidmane: Elīna, ir nozīme, vai šos citātus un stilus atpazīst, vai tam nav nozīmes – tas ir Šnitke, kopumā ņemot?
Elīna Bukša: Viennozīmīgi es varu piekrist, ka tā ir tiešām tāda muzikāla kolāža, pat teātris kaut kādā ziņā, jo tiešām atveras priekškars, tad ir šī prelūdija, tad postlūdija, un pa vidu mums notiek dzīve, notiek cīņa ar kaut kādu likteni, ar sāpēm. Tad atkal ir humoristiskie momenti, ir tango, ir Vivaldi vai Bahs, un ar šķēpu tiek nocirsta roka pēkšņi. Tas viss ir tik ļoti kontrastējoši. Patiesībā man šobrīd vienkārši smadzenes, es atvainojos, ļoti nogurst, kad mēs tagad mēģinām, jo mainās šīs sajūtas pēc katrām piecām taktīm. Manuprāt, tas ir tas fantastiskais efekts. Rītdien mēs mēģināsimm ar orķestri, un mēs to visu liksim kopā un redzēsim, kā to visu salīmēt, bet es ļoti mīlu Šnitkes mūziku, un man liekas, ka viņš bija īpašs cilvēks ar tādu absolūtu garīgu un dvēselīgu pārākumu.
Ieva Zeidmane: Man jau šķiet, ka šis Šnitkes darbs ir viens no tiem, kurā tās šķautnes paveras un mainās tieši tajā spēlēšanas procesā.
Elīna Bukša: Jā, absolūti, un, tieši spēlējot kopā, jo, vienkārši mēģinot savu partiju, tam nav tik liela nozīme.
Spēlējot kopā, mēs saprotam, ka ir tie momenti, kuros mēs tik ļoti saplūstam, ka tam ir tāds spēks! Protams, ar orķestri tas viss būs pilnīgi, manuprāt, citā dimensijā.
Ieva Zeidmane: Elīna, jūsu solo skanēs Vitolda Lutoslavska dialogs vijolei un orķestrim "Chain II".
Elīna Bukša: Tā man ir pilnīgi jauna pasaule. Abus šos skaņdarbus es izpildīšu pirmo reizi, un pēdējos mēnešos es ļoti cītīgi iegāju gan Lutoslavska, gan arī Šnitkes daiļradē un dzīvoju ar šiem komponistiem. Paralēli man bija Bartoks vēl. Tāda jautra kompānija! (smejas) Es varu teikt to, ka Lutoslavskis, manuprāt, ir absolūti dižs komponists, un man ir tas gods spēlēt šo dialogu, kas savā ziņā ir absolūti unikāla pieredze harmoniju ziņā. Viss, kas viņu interesēja, bija tekstūras, un es varu sastāties kopā ar orķestri, radot šīs harmoniju segas. Viņš partitūrā principā dod ļoti daudz brīvības gan solistam, gan orķestrim – viņš tikai raksta bultiņas, kad mums ir jāsakrīt. Jā, tas ir arī pārsteiguma elements, ka nekas nebūs tā, kā mēģinājumā, ka viss būs savādāk katru sekundi, un tajā pašā laikā viņa mūzikā ir ārkārtīga struktūra. Tas ir uzrakstīts absolūti fantastiski vijolnieciskā ziņā, un es vienkārši dzīvoju ar šo skaņdarbu pāris mēnešus, un tā ir bijusi fantastiska pieredze – pat nespēlējot vēl ar orķestri, vienkārši urbjoties šajā partitūrā. Jā, es esmu ļoti patīkami satraukta, kā tas viss būs.
Ieva Zeidmane: Midori, parunāsim par jūsu solo šajā koncertā – tas skanēs Prokofjeva vijoļkoncertā. Kāda šim darbam ir nozīme jūsu dzīvē?
Midori: Šo darbu varētu raksturot kā sapni. Tas sākas kā sapnis, iespējams, tas ir sapnis, brīžiem tas skan sapņaini. Tā ir komponista brīnumainā fantāzija, kas arī spēlētājā un klausītājos uzbur spēcīgus tēlus – vizuālus, skaniskus, sonorus, krāsainus – visdažādākos.
Ieva Zeidmane: Nereti spēlējat arī jaunus darbus, pirmatskaņojumus, un bieži vien mūslaiku komponisti eksperimentē ar vijoles skanējumu, vēlas atkāpties no šī instrumenta klasiskās skaņas. Ko par to domājat?
Midori: Mani fascinē komponistu fantāzija, iztēlojoties, kā skanēs konkrētais instruments vai tā saspēle ar citu instrumentu vai ar orķestri. Fantāzija ir vajadzīga arī, lai šo skanējumu pierakstītu nošu partitūrā. Savukārt mums, mūziķiem ir vajadzīga fantāzija, lai komponista iztēloto skaņu radītu. Tas ir absolūti fascinējošs process un nereti arī izaicinājums – saprast, ko mūzika varētu būt nozīmējusi. Kad biju jaunāka, uzskatīju, ka mūzikai nepieciešama noteikta veida melodija, bet mūsdienās mainās gan melodijas jēdziens, gan skaņdarba jēdziens. Tā nu es redzu, ka mūsu pasaulē lietas mainās.
Ieva Zeidmane: Elīna, kā tev ir ar tiem priekšstatiem, kā vijolei būtu jāskan?
Elīna Bukša: Tas ir tik ļoti mainījies visā manā mūzikas dzīvē, muzikālajā dzīvē, jo es, protams, uzaugu ar tādu ļoti klasisku skolu, ka visam ir jābūt skaisti un bagātīgi, un sulīgi, un mēs to redzam arī šodien īstenībā, bet pasaule mainās, un es vienmēr mēģinu skatīties uz savu instrumentu ne tikai kā uz vijoli, bet kā instrumentu, caur kuru es varu izteikties tā, kā es vēlos. Protams, iekļaujoties kaut kādās tradīcijās un tehniskās normās, bet man liekas, ka ir ļoti bīstami skatīties uz vijoli kā tikai uz vijoli, ejot cauri gadsimtiem un cauri visām skolām. Mums ir jāatdalās nedaudz no tā un jārunā caur šo instrumentu tā, kā mēs vēlamies, eksperimentējot gan ar mūsu skaņu, gan ar konceptiem un to, ko mēs vispār varam izvilkt ārā no šiem instrumentiem.
