Lai kaut nedaudz ielūkotos teātra burvības aizkulisēs, Latvijas teātru aktieri lūgti atklāt kādu noslēpumu, ko skatītāji nezina par darbu teātrī. Taču ne visi ir tik naski uz atbildēm, uzsverot – ir lietas, ko labāk nezināt!
Šajā rakstā ar pārdomām dalās aktieri:
- Gundars Āboliņš
- Ieva Segliņa
- Voldemārs Šoriņš
- Lienīte Osipova
- Ņikita Osipovs
- Signe Dancīte
- Aksels Aizkalns
- Zanda Mankopa
- Artūrs Čukurs
- Elīza Dombrovska
- Reinis Boters
- Esmeralda Ermale
Gundars Āboliņš, Jaunā Rīgas teātra aktieris:
Šefpavāri un aktieri – vismaz tie, kas ir tālredzīgi – parasti neatklāj šādus noslēpumus, jo tas ir tas, pēc kā skatītājs nāk uz teātri, lai kaut ko līdzpārdzīvotu, izjustu vai ļautos būt pārsteigtam.
Par darbu teātrī skatītājam būtībā nekas nebūtu jāzina, lai ļautos būt no ilūzijas apburtam. Nevajag līst zem brunčiem, bet ļauties to valdzinājumam!
Ieva Segliņa, Dailes teātra aktrise:
Teātris ir brīnišķīgs un aizraujošs tieši ar to, ka skatītājiem tajā ir daudz noslēpumu, un, manuprāt, tā tam vajadzētu palikt. Atklājot tos, teātris var zaudēt savu pievilcību.
Varu atklāt tikai to, ka teksta mācīšanās process ir visvienkāršākais uzdevums no visiem, kas jāpaveic, lai izveidotu lomu.
Voldemārs Šoriņš, Latvijas Nacionālā teātra aktieris:
Tu man uzdevi labu jautājumu. Skatītājs noteikti nezina daudz ko, tāpat kā paši mākslinieki daudz ko nezina par teātri. Taču viena lieta, kas man ienāca prātā, kas arī tur to interesi par teātri, ir tā, ka skatītājs nezina, kāda būs jaunā izrāde, vai tā viņu uzrunās vai neuzrunās. Tā ir ziņkāre un interese, kāpēc skatītājs vispār nāk uz teātri, jo viņš šo noslēpumu nezina un nezinās. To bieži vien nezina arī pats teātris. (smejas)
Par kaut kādām tehniskām lietām, ja grib, var uzzināt, tāpat tiek organizētas ekskursijas teātros, kuru laikā skatītājus izvadā pa visiem cehiem. Taču tas,
kāda būs jaunā izrāde, līdz pašam pēdējam brīdim nav zināms ne tās radītājiem, kur nu vēl skatītājiem.
Pat gribēdams to kaut kā iepriekš nojaust, skatītājs šo noslēpumu nekad neuzzinās. Viņam ir jāatnāk uz teātri un jānoskatās jauniestudējums.
Lienīte Osipova, Latvijas Leļļu teātra aktrise:
Atklāšu trīs noslēpumus –
1) daudzi cilvēki, kas nav saistīti ar teātri, nezina, ka mums pirmdienas ir brīvdienas; 2) no idejas līdz pirmizrādei ir vismaz gads (protams, ar izņēmumiem); 3) leļļu, objektu vadīšana ir tehniski un fiziski smags darbs.
Ņikita Osipovs, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris:
Ir ļoti daudz noslēpumu, kurus nezina skatītāji, kamēr viņi skatās izrādi. Es vēlos pastāstīt par tiem mirkļiem, kas notiek izrādes laikā.
Piemēram, aktieriem ir sava īpaša skatuves valoda vai žesti.
Kamēr tiek spēlēta kāda dramatiska vai komēdijas aina vai vienkārši koncerts, un, ja partnerim atgadās kas neplānots – viņš ir aizmirsis paņemt kādu rekvizītu vai kostīmam kāda poga pēkšņi attaisījusies, vajag mācēt nemanāmi (tam aktierim, kurš to redz) pateikt partnerim par šo defektu un izdarīt to tā, lai skatītājs to neievērotu. Mēs to saucam par noslēpumaino valodu uz skatuves, kura eksistē paralēli izrādes darbībai, kuru tajā mirklī redz skatītājs. Piemēram, man beidzamajā reizē, kad spēlēju izrādē "Grāfs Monte-Kristo. Esmu Edmons Dantess" un atveidoju jauno Danglāru, gadījās kļūme. Man uz skatuves ir jābūt bloknotam. Es pirmo reizi visu šo gadu laikā, kopš spēlēju šajā izrādē, aizmirsu to paņemt. Tā kā mēs visi strādājam vienā komandā, mūsu brīnišķīgā rekvizitore Natālija pamanīja to un stāvēja aizkulisēs, gaidot mani. Es visu šo situāciju tā apspēlēju, ka pats mierīgi paņēmu šo bloknotu, un skatītājs neko nepamanīja, ka es būtu ko aizmirsis.
Signe Dancīte, Liepājas teātra aktrise:
Manuprāt, skatītājs varētu nenojaust – tieši cik daudz laika savas dzīves es pavadu, aizrautīgi reflektējot par teātri, lomu, lugas materiālu, citiem papildu avotiem. Tāpēc man tik ļoti svarīgi pilnasinīgi, baudpilni, garšīgi dzīvot savu dzīvi, pieņemt savus lēmumus – arī es aktrise no tā tikai iegūstu, jo teātris ir kā eksperiments par dzīvi.
Atklāšu noslēpumu – īstā dzīve un patiesība "ir tur ārā".
Aksels Aizkalns, Valmieras drāmas teātra aktieris:
Man šķiet, ka daudzi skatītāji nezina to, ka darbs teātrī ir ļoti grūts darbs.
Sarežģīti specifisks, laikietilpīgs, fiziski un emocionāli nogurdinošs.
Zanda Mankopa, Daugavpils teātra aktrise:
Domāju, ka ir vairāki noslēpumi – lielāki, mazāki –, ko skatītājs nezina. Man prātā ienāca tas noslēpums, kurš notiek izrādes laikā, pēc kura mēs – teātra "iekšiņa"– sakām: nu bet skatītājs nezina, kā patiesībā ir jābūt... Tās ir tās izrādes, kurās notiek kas tāds, kas nav paredzēts, vai pēkšņi ir "tumšā bilde" ar tekstu, vai izrādes laikā notiek kaut kas ar aktieri, dejotāju, vai izrādes dienā ir aktieru maiņa, vai režisors steidz palīgā un "lec" kāda aktiera vietā konkrētajā izrādē, vai vajag "izbraukt" no situācijas, kur muzikālā izrādē tieši izrādes dienā vokālists saprot, ka nespēs padziedāt, vai izrādes laikā kaut kas neplānots notiek ar dekorācijām vai rekvizītiem, ar kostīmiem… un vēl citas tādas neplānotas lietas.
Situācijas, kurās visiem ir jābūt "šeit un tagad" ne vairs uz 150%, bet uz visiem 200% gataviem! Situācijas, kurās mēs viens otram palīdzam un "velkam" ārā, kā vien var, lai skatītāji saņemtu maksimālo devumu izrādē.
Tas noslēpums ir tā ļoti spēcīgā saikne mūsu starpā, tā partnerība un palīdzība tādās situācijās. Tas "teātra veselums", sākot ar 0. un līdz pat 5. stāvam.
Tas ir tas noslēpums – kas mūs var pārsteigt nesagatavotus un kam mēs ejam cauri tajos brīžos visi kopā, palīdzot viens otram. Lai, dzirdot aplausus vai pat redzot stāvovācijas, mēs pie sevis nodomātu – "ja vien jūs zinātu…"
Artūrs Čukurs, piedalās Ģertrūdes ielas teātra izrādēs:
Viens no lielākajiem teātra noslēpumiem – tāpat kā dzīvē –, nozīmīgais notiek ar tevi tad, kad to vismazāk gaidi, brīdī, kad kaut kas noiet greizi un nenorit pēc plāna. Personiski svarīgais tevi sastop negaidītā vietā – pa ceļam uz šķietami būtisko vai atceļā no iecerēti lielā un svarīgā. Starp lielu un mazu skatuvi, starp stāvgrūdām izpārdotu zāli un intīmu satikšanos, starp vienkāršu žestu un neatkārtojamu virtuozitāti, starp pirmo mēģinājumu un pēdējo izrādi, starmešu gaismu un klusumu –
nozīmīgais pārsteidz tevi starptelpā, kaut kur visam pa vidu. Kāpēc tā – ir un paliek noslēpums.
Elīza Dombrovska, piedalās "Dirty Deal Teatro" izrādēs:
Teātris rodas no telpas un laika, vispirms ļoti iekšēja un sava, kur pēc tam sarežģītākais uzdevums ir savas sajūtas tulkošana kopējā kolektīva telpas un laika izpratnē. Tas nav vienkārši, un telpa pēkšņi kļūst par bardaku. Teātris pieprasa sakārtotību un skaistu telpu, kurā aicināt viesus un draugus — skatītājus. Ja teātris novirzīsies no smalkā skaistuma kursa, tas kļūs par priekšnesumu un pazaudēs savu īpašumu, un pazaudēs sevi. Darbs teātrī ir ne tikai tērējošs, dvēseli pumpējošs process, bet arī uzmanīga pasaules un sevis pasaulē vērošana. Visu laiku pieskatīt sevi, lai turētu stīgu, kas pieprasa ļoti augstu jūtību, kura atkal pieprasa nemitīgi attīstīt sevi plašumā, ir mana atbilde uz to, kas ir šis grūti raksturojamais darbs, kurš var palikt nezināms, bet kuram ir jābūt sajūtamam.
Reinis Boters, "Kvadrifrona" aktieris, režisors:
Vai tas nav brīnums, ka šis aktieris
Ar iedvesmu un fantāziju vien,
Kā sāpēs dvēseli un visu sevi
Spēj ielikt darbībā, ka seja bāl,
Līst asaras un vaibstos izmisums,
Balss aizraujas un katra kustība
Tam saskaņā ar gribu? Par it neko!
Par Hekābi! Kas viņam Hekābe un kas viņš tai,
Ka viņš to apraud! Ko gan viņš darītu,
Ja cēlon's kaislei būtu tāds kā man?
Šis ir citāts no Viljama Šekspīra lugas "Hamlets", ko studiju laikā mums bieži atkārtoja Edmunds Freibergs – "Kas viņam Hekābe un kas viņš tai". Kas tas ir, kas uz skatuves notiek starp diviem aktieriem, kuri iemieso izdomātus tēlus, attēlojot sāpes, mīlestību, naidu un eiforiju. Pat ja balstīti reālu cilvēku raksturos, uz skatuves tie tomēr tiek interpretēti, pārspīlēti un pārmiesoti. Ne bez empātijas, protams.
Kas ir šis teātra brīnums, kas aizrauj, liek aizmirst to, kas notiek aiz teātra sienām, un pat pēc izrādes liek uzkavēties nupat piedzīvotajā?
Es nezinu. Vienīgais, par ko esmu pārliecināts – šo brīnumu lielākoties nodrošina tieši tas, ka tas ir neizskaidrojams. Neizskaidrojams tādā nozīmē, ka skatītājam nav ne jausmas, kas patiesībā notiek aktiera galvā tieši izrādes brīdī, kā radošā komanda ir nonākusi pie šī rezultāta un ko tas ir prasījis fiziski un emocionāli.
Nedomāju, ka skatītāja piedzīvoto brīnumu paspilgtinātu atbilde uz mūžseno jautājumu: "Kā tu visu to tekstu spēj atcerēties?" Sēžu ar eksemplāru, neskaitāmas reizes to atkārtoju, līdz tehniski un vienveidīgi esmu iekalis savu smadzeņu rievās. Diez vai skatītāju aizrautu tas, ka tieši šajā dienā aktierim sāp celis un viņš emocionālākās ainas pašā virsotnē nedomā par tēla iekšējo pārdzīvojumu, bet gan to, kā notupties tā, lai nesāp. Šaubos, vai skatītāji justos glaimoti, ja tie zinātu, ka visi izrādē iesaistītie tos neskaitāmas reizes domās nolamājuši visbriesmīgākajiem vārdiem, jo jau atkal zālē skaļi zvana telefons. Manuprāt, ir lietas, ko nevajag zināt. Ir jautājumi, uz kuriem nevajag atbildēt. Jo brīnumiem ir jāpaliek brīnumiem, un mums jāmāca sevi tiem ļauties. Ļauties neizskaidrojamajam.
P.S. Nesen ļoti iepriecināja kādas skatītājas ziņa, un daļu no tās atļaušos nocitēt: "Tas tik ļoti ir par mani, par katra brīža un jautājuma idiotismu un to nespēju saprast, ko, pie velna, jūs (aktieri) darāt?". Šī atsauksme mani sildīja vēl ilgi.
Esmeralda Ermale, piedalās Mūzikas un drāmas telpas "OratoriO" izrādēs:
Noslēpumi ir kaut kas tāds, ko nav paredzēts atklāt citiem, pats vārds izsaka šo nozīmi. Dzīvojam pļāpīgā laikmetā, kad daudzi vārdi un jēdzieni zaudē savu jēgu, vērtību un burvību. Man ļoti skumji par to. Neskaitāmās intervijās teātra ļaudis dažādos veidos stāsta par norisēm teātra iekšienē, mēģinot izgaismot procesus un tuvināt tos skatītājiem. Tam ir iemesli. Bez reklāmas grūti sagaidīt pilnas zāles. Man drīzāk gribas paklusēt un pasargāt radošo virtuvi no liekas publicitātes.
Nenoliedzami, ka līdzās pragmatiskām un praktiskām darbībām teātra darbam piemīt kas iracionāls, netverams un neparedzams, un ne visu vajag atklāt un izskaidrot. Lai paliek tā sudraba migliņa, kas piešķir brīnuma vai noslēpuma auru. Tāpat kā nevaram izskaidrot tradicionālo latviešu publikas mīlestību pret teātri. Esmu ar mieru neatklāt arī šī noslēpuma cēloņus un turpināt to baudīt.
Saikne, kas veidojas starp skatuvi un zāli izrādes laikā, ir mūžīgs noslēpums un brīnums, un es aicinu to izjust, ne izskaidrot. Lai mums kopīgi skaisti teātra svētki katrā veiksmīgā izrādē!
