Džošua Jafa ir ietekmīgā izdevuma "The New Yorker" žurnālists, kurš regulāri dodas uz Ukrainu, pavada tur ilgāku laiku un veido stāstus pasaulei par Ukrainas cilvēkiem un viņu ikdienu kara šausmās. Džošua ir bijis Izjumā pēc okupantu padzīšanas, saticis gan tos, kuri spīdzināti pagrabos, gan tos, kuri sadarbojušies ar okupācijas varu.
Černihivā veidojis stāstu par pilsētas ielenkumu, un par pašu kara sākumu Kijivā, kas kļuvusi par vienu no viņa iespaidīgākajām reportāžām.
"Mans pirmais garākais raksts "The New Yorker" bija no Kijivas iebrukuma pirmajās dienās. Tas bija stāsts par šoku, par traumu šai Eiropas pilsētai. Apjēgu, ka tā ir nokļuvusi karā. Runāt ar cilvēkiem, būt tur kopā ar viņiem šajā smagajā brīdī – tas man bija ļoti svarīgi," sacīja Jafa.
Visu karu sarežģītākā un neglītākā puse, kā teica Džošua, ir arī tā, ka scenāriji un notikumi atkārtojas – uzlidojumi, sagrautas pilsētas, ciemi, bojā gājuši cilvēki – un nemanot un neizbēgami skatītāji, lasītāji un arī paši žurnālisti, par Ukrainas iedzīvotājiem nemaz nerunājot, no tā visa ļoti nogurst.
Ir svarīgi to godīgi sev atzīt, viņš saka. Turklāt skaidras receptes, kā ar to cīnīties, nav.
"Man Ukraina ir tuva, šajos gados esmu pieķēries gan valstij, gan cilvēkiem, bet kā žurnālists es saprotu, ka par šo stāstu vairs nav tāda interese, kāda tā bija sākumā, kad tas bija šokējoši un cilvēki ļoti sekoja līdzi," atzina Džošua.
"Šīs izjūtas, šis asums pamazām izgaist, un man arī. Un es nevaru uzstāt vai paģērēt, lai lasītāji domātu un justos citādi nekā es pats. Un labākais, ko es šajā situācijā varu darīt, ir censties atrast tādus stāstus, kas ir svarīgi un interesanti un kādā veidā parāda jaunu dinamiku Ukrainas sabiedrībā," viņš turpināja.
Džošua rakstu pirmie lasītāji ir amerikāņi, un līdz ar to viņam auditorijai, kas ir tālāk no notikuma vietas, tā sacīt, pārdot Ukrainas stāstu ir daudz sarežģītāk.
Citādi ir Ņinai Nazarovai, kura strādā britu raidorganizācijas BBC ziņās krievu valodā. Te vēstis par Ukrainu cilvēki patērē ar nemainīgi augošu interesi, un tā nezūd pat laikā, kad karš plosās arī Tuvajos Austrumos – Gazā.
"Mēs, saprotams, patlaban veidojam mazāk stāstu par karu Ukrainā, nekā tas bija pašā sākumā – 2022. gada februārī, martā. Bet trešā daļa no visa mūsu satura joprojām ir par karu Ukrainā, un par šo tēmu ir pati lielākā interese. Vismaz puse no mūsu lasītājiem izvēlas tieši ziņas par karu Ukrainā," viņa skaidroja.
Arī Latvijā, kas ir blakus Krievijai, Ukrainas tēma ir labāk saprotama un svarīga, bet arī pie mums ik pa laikam dzirdams viedoklis, ka kara ziņu ir par daudz.
Taču ir jāņem vērā vēl kāds būtisks aspekts, kā norāda eksperti – šī noguruma kārts ir ļoti būtisks Krievijas propagandas ierocis.
"Krievija ļoti apzināti izmanto šo, veicot savas dezinformācijas kampaņas, ietekmējot viedokli Eiropā un arī ASV. Manipulējot zināmā mērā ar šo noguruma tēmu, ka visiem šis karš ir apnicis, pārtrauksim to, sēdīsimies pie sarunu galda un tā tālāk," vērtēja Baltijas Mediju izcilības centra izpilddirektore Gunta Sloga.
"Nogurums ir kļuvis par tādu kā mūsu dežūrfrāzi, un patiesībā gan mums – žurnālistiem, gan sabiedrībai būtu varbūt drusciņ citādi jāpaskatās uz šo karu, proti – kā mums turpināt atbalstīt ukraiņus, kā mums turpināt pašiem darboties un saglabāt savu morālo noturību, un neļauties citu valstu mēģinājumiem mūs padarīt nogurušus," viņa piebilda.
Neatslābt un turpināt darbu – tas patlaban ir vienīgais, ko ir iespējams un arī svarīgi darīt, secina nozares eksperti, apzinoties, ka citas spēcīgākas receptes nav.
