Mūžībā aizgājis Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, par pretpadomju darbību trīskārt tiesātais, Augstākās padomes deputāts Ints Cālītis. Izsaku visdziļāko līdzjūtību ģimenei.
— Egils Levits (@valstsgriba) July 1, 2023
Cālītis bija viens no Augstākās padomes deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju.
Ints Cālītis dzimis 1931. gada 5. martā Rīgā žurnālista Makša Cālīša ģimenē. Maksis Cālītis bija atvaļināts Latvijas armijas virsnieks, kurš Otrā pasaules kara laikā un pēc kara kā nacionālais partizāns cīnījies pret padomju varu. 1947. gadā viņš tika notverts un sodīts ar 25 gadu ieslodzījumu.
Ints Cālītis pirmoreiz tika arestēts 1948. gadā par skolēnu pretošanās organizācijas "Lāčplēsis" dibināšanu un proklamāciju izlīmēšanu par godu Latvijas Republikas 30. gadadienai.
Nepilngadīgais jaunietis piedzīvo nīkšanu un pratināšanu Stūra mājā un Centrālcietumā, tad garu ceļojumu uz apcietinājuma vietu Kolimā, kur viņam bija piespriests 25 gadu izsūtījums.
"Man piesprieda augstāko soda mēru [pirmajā lietā]. Tā kā nāvessods jau bija atcelts, un augstākais soda mērs bija 25 gadu ieslodzījums darba nometnēs vai cietumos pieaugušajiem. Es jau vēl nebiju pieaugušais, man bija 17 gadu, kad pirmoreiz notiesāja," Latvijas Televīzijai stāstīja Cālītis.
1956. gadā, jau pēc PSRS diktatora Staļina nāves, Cālītim atļāva atgriezties Latvijā.
Pēc atgriešanās Cālītis dzīvoja čekas modro acu uzraudzībā, taču turpināja cīņu par savu mērķi. 1958. gadā sekoja otrais arests, tā pamatojums - kratīšanas laikā atrastais 18. novembra runas melnraksts un veci kara laika žurnāli bēniņos.
Trešais arests bija 1983. gadā par parakstu uz 1979. gada Baltijas hartas, kurā pirmoreiz bija atklāti izvirzīta prasība atzīt noziedzīgo Molotova-Ribentropa līgumu par spēkā neesošu.
Jau 1979. gada decembrī VDK izteica Cālītim oficiālu brīdinājumu, ka šādas viņa darbības "ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm" un "var novest pie nozieguma un saukšanas pie kriminālatbildības".
Tā kā Cālītis savas "pretpadomju" aktivitātes nepārtrauca, 1983. gada 11. aprīlī viņš tika arestēts.
Sākotnēji izmeklēšana pret viņu notika krimināllietas pret "Gaismas akciju" ietvaros, taču vēlāk dokumenti par Cālīti izdalīti atsevišķā krimināllietā. 1983. gada septembrī viņu tiesāja Latvijas PSR Augstākā tiesa un piesprieda sešu gadu ieslodzījumu.
1986. gadā PSRS līdera Mihaila Gorbačova sāktās pārbūves laikā Cālītis tika atbrīvots no ieslodzījuma. Cālītis aktīvi iesaistījās Latvijas neatkarības kustībā, darbojās Vides aizsardzības klubā, bet pēc Latvijas Tautas frontes (LTF) izveidošanas bija LTF Domes valdes loceklis. Viņš vadījis LTF Vēstures dokumentācijas centru, kā arī LTF komiteju sadarbībai ar demokrātiskām kustībām PSRS.
1990. gadā ievēlēts par Augstākās padomes deputātu no LTF saraksta.
Pēc čekas arhīvu atvēršanas atklājies, ka 1983. gadā, kad Cālītis jau bija apcietināts, uz viņa vārda noformēta VDK ziņotāja kartīte ar segvārdu "Žanis". 2002. gadā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa atzina, ka Cālītis nav apzināti sadarbojies ar VDK. Visticamāk, viņa kartīte aizpildīta VDK plānu izpildīšanas nolūkā.
2000. gadā Cālītis apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
"Es esmu ļoti neērta figūra," 1991. gadā intervijā "Lauku Avīzei" teica toreizējais Augstākās padomes deputāts Cālītis. Uz jautājumu, kam viņš ir neērts, Cālītis atbildēja:
"Visiem. Tāpēc, ka tiem, kuri iepriekšējos gadu desmitus pakļāvīgi peldējuši pa straumi, bet tagad kļuvuši ļoti patriotiski un aktīvi, mana politiskā biogrāfija ir kā mēms pārmetums.
Citiem esmu neērts tāpēc, ka neesmu viņu bariņā."
Uz jautājumu, kādu viņš gribētu redzēt Latviju pēc faktiskās neatkarības atgūšanas, Cālītis toreiz atbildēja: "Kā neatkarīgu parlamentāru republiku, kas gan ar likumiem, gan likumu reālo izpildi centīsies pielīdzināties Eiropai un pārējai pasaulei."
Vaicāts, vai tai jābūt latviskai Latvijai, Cālītis atbildēja: "Ziniet, šim vārdu savienojumam mūsu nelabvēļi ir piešķīruši drusku nelāgu pieskaņu - it kā mēs gribētu noniecināt un atstumt cittautiešus. Jā, Latvijai jābūt latviskai, bet, pirmkārt, demokrātiskai, tādai valstij, kur garantētas visas starptautiski atzītās cilvēktiesības. Latvijai jābūt tikpat latviskai, cik Zviedrija ir zviedriska vai Francija - franciska."
