Eiropas Veterinārārstu federācijas ziņojumā norādīts, ka darbaspēka trūkums veterinārijā nav jaunums, tomēr tam ir pieaugoša tendence, un šobrīd gandrīz visās Eiropas valstīs un lielākajā daļā veterinārijas nozaru trūkst speciālistu.
Darbaspēka trūkums ietekmē gan veterinārārstus, palielinot izdegšanas risku, gan dzīvniekus, to kopējus un sabiedrību kopumā, kavējot arī ekonomikas attīstību.
Kā liecina federācijas apkopotā informācija, Latvijā lielākā daļa veterinārārstu strādā lolojumdzīvnieku sektorā. Privātie veterinārārsti, kas strādā ar mājlopiem, nespēj nodrošināt pilnas slodzes darba grafiku, jo pamatā strādā pēc izsaukuma un reti tiek piesaistīti preventīviem pasākumiem, piemēram, ganāmpulka veselības pārvaldībai. Tas tiek skaidrots gan ar to, ka mazās saimniecības nespēj atļauties veterinārijas pakalpojumus, bet lielajās saimniecībās ir štata veterinārārsti.
Situācija Latvijā nav kritiska, taču veterinārārstu trūkums ir un it īpaši attālākos reģionos, par ko sen ziņojot arī dzīvnieku īpašnieki, skaidro Latvijas Veterinārārstu biedrības valdes priekšsēdētājs Ilmārs Dūrītis: "Lai arī universitāte sagatavo vidēji 35, 40, 50 jaunus veterinārārstus, tomēr mēs redzam, ka daļa no viņiem izvēlas strādāt pilsētās, mazo dzīvnieku sektorā un daļa no viņiem arī meklē darbu citās valstīs. Kopumā, protams, šī problēma var samilzt un kļūt nepatīkamāka."
Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Kaspars Kovaļenko norāda, ka studijas veterinārmedicīnā ir pieprasītas, ik gadu uzņem 75–80 studentus, tostarp ārvalstu studentus. Tiesa, situācija tikai pasliktināšoties, jo jauno veterinārārstu skaits būtiski nepieaug.
"Arī faktors, kas ir jāņem vērā, ir salīdzinoši liels atbirums veterinārmedicīnas studijās – tie ir seši gadi, un varbūt daudzi studenti, kas ierodas studēt, domā, ka, mācoties veterinārmedicīnu, te ir vairāk tāda čubināšanās ar dzīvniekiem, bet veterinārmedicīnā ir tādas kā ēnas puses, kas tādam ikdienas cilvēkam ir mazāk zināmas. Jā, studiju laikā daudzi arī pārstāj studēt, pārsvarā lielākais atbirums veidojas pirmajā gadā, pirmajā semestrī, kad vienkārši studenti saprot, ka tas īsti nav viņiem, ko no viņiem prasa, un jāmācās jau arī ir ārkārtīgi daudz," pauž fakultātes dekāns.
Zemkopības ministrijas pārstāve Antra Briņķe stāsta, ka pērn uzsākts pētījums par veterinārmedicīniskā pakalpojuma pieejamību Latvijā, kas iedos detalizētu vērtējumu un aprakstu par veterināmedicīnisko pakalpojumu pieejamību pilsētās, lauku teritorijās, prakšu speciālizāciju, lielumu un arī veterinārārstu skaitu: "Tā kā projektu paredzēts realizēt līdz gada beigām, tad šobrīd būtu pārsteidzīgi jau izdarīt secinājumus, bet tas, ko varu pateikt uzreiz, tā būs mūsu reālā situācija, kāda tad patiešām, uz faktiem balstīta, mums ir Latvijā, jo vairāk vai mazāk pirms tam ir izskanējis, ka mums trūkst, bet ar faktiem balstītu datu, šobrīd mums nav, līdz ar to šis pētījums ir gan vietā, gan laikā."
Lai risinātu problēmu, arī Eiropas Veterinārārstu federācija iesaka katrai valstij analizēt situāciju, lai saprastu kopainu.
Liela nozīme ir arī izglītībai, finansiālam atbalstam un sagatavošanai darba tirgum. Likumdevējiem vajadzētu nodrošināt pietiekamu budžetu veterinārijas pakalpojumiem, subsidēt nerentablos, bet nepieciešamos pakalpojumus. Būtu arī jāveicina speciālistu noturēšana un atgriešanās nozarē, kā arī jāinformē sabiedrība par veterinārijas nozīmi.
