Fotografēšanās sākās ar bitēm
Ar bitēm Māris strādā jau 25 gadus. Viņa saimniecība atrodas Saldus novada Zvārdes pagastā. Mežā, kas robežojas ar dabas liegumu.
"Atnācu te dzīvot. Iepriekšējais, kas te dzīvoja, bija bišu saimes atstājis. Tā arī sāku. Kaut kas ar viņām bija jādara," atceras Māris.
Tagad viņam jau ir tūkstotis bišu saimju. Stropi izvietoti 45 vietās, un dravā paies visa vasara.
"Pie dabas nepārtraukti. Ārā svaigā gaisā no rīta līdz vēlam vakaram. No biznesa viedokļa tas jau tagad paliek grūtāk, jo medus ir grūti realizējams vairumā. Skatīsimies, kā būs uz priekšu," saka Māris.
Ejot pie bitēm, Mārim vienmēr līdzi ir arī fotoaparāts. Nevar zināt, ko sastaps.
"Fotografēšana sākās tīri no bitēm.
Pavasarī strādāju pie bitēm. Skatos – pienāk lapsēni mazie klāt. Fotoaparāta, protams, nebija...
Pienāk lapsa, iebļaujas tā jocīgi, tad mazie lapsēni uzreiz aizskrien pie viņas. Loģiski, ka to visu vajadzētu arī kādreiz nobildēt. Un tā lēnām sākās," par aizraušanās sākumiem stāsta Māris.
Fotografē Māris jau gandrīz 20 gadu. Visas profesionālā foto iemaņas apguva pašmācības ceļā: "Žurnāli. Kad es sāku, nebija interneta mežā. Un tīri no žurnāliem, lasīju… Bija atsevišķi cilvēki, ko paskatīties. Kad parādījās internets, tad vairāk varēja."
Zīdasti gribētos nofotografēt
"Zīdasti gribētos nofotografēt, neesmu nekad bildējis, pat redzējis neesmu, it kā nekāds retums nav. Bet man nav trāpījies," savu fotosapni atklāj Māris.
"No dzīvniekiem Latvijā mītošajiem lācis vēl nav bildēts. Pārējie visi ir. Esmu bijis vairākas reizes gatavs braukt uz Limbažiem, kad tas lācis tur staigāja, bet tā arī neaizbraucu. Šajā pusē tak nav? Pēdas ir manītas, un arī pie kamerām šad tad ir pagājis. Bet tas ir tāds, cauri ejot kaut kur," stāsta Māris.
Ar dabu Māris saaudzis no mazotnes. Tēvam, mežsargam, līdzi braucis uz mežiem. Vienmēr gribējies no pilsētas uz laukiem.
Lai tiktu pie skaistiem kadriem, viņš ceļas agri. Reizēm pat trijos naktī.
"Dzestrums, neviens cits vēl nav pamodies. Ir tikai dzīvnieki un daba. Nebrauc mašīnas, un nav citu lieku traucēkļu. Migla, varu saullēktu sagaidīt. Visa tā dzīvība jau ir no rīta. Pa dienu nekā vairs nav," viņš skaidro.
"Uz briežiem es eju briežu baurī. Tas ir rudens, septembris. Blīvums ir liels, briežu daudz. Buļļu bars lielākais, ko esmu nobildējis ir 120. Atsevišķi ir dažādi buļļi. Katrs savādāks, protams. Ap ziemu viņi visi pazūd. Paliek tikai govis ar teļiem. Buļļi ir prom. Ļoti reti, kad ir redzami, viņi kaut kur citur aiziet. Kur, nav ne jausmas," saka Māris.
Lai piekļūtu dzīvniekiem, noder gados uzkrātā pieredze, novērojumi un prasme saplūst ar vidi.
"Manīgi. Briedis arī. Ja tevi ierauga, viss – nekusties. Parasti jau tad bildēju, ja viņš skatās. Viss, nulle kustību. Tikko viņš kaut ko dara, vari soli pa labi, soli pa kreisi. Dzīvnieks krāsu neatšķir, tu vari būt spilgti zaļā, zilā vienalga kādā krāsā. Putns redz krāsu," skaidro Māris.
Sēdēt slēpnī visu dienu – nav tāda gandarījuma, kā staigājot
"Man patīk staigāt pa mežu. Ļoti daudz staigāt. Es varu noiet 20 kilometrus, un fotoaparāts ir līdzi, un pie reizes var visu nofotografēt, ko tu redzi. Jo tādā slēpnī sēdēt... Nu pie lapsām – jā, tur cita varianta nav. Bet sēdēt slēpnī visu dienu, tur nav tāda gandarījuma. Bet, ejot pa mežu, tu vari kaut ko ieraudzīt. Kaut kam pielīst tuvāk, pielavīties. Ieraugi kaut vai to pašu briedi. Un mēģini viņam tikt klāt, lai būtu tuvāk. Veidojas tāds kā adrenalīns tajā mirklī.. foto medības, jā," atzīst Māris.
Fotogrāfa gaitās Mārim Kreicbergam gadījies neviens vien piedzīvojums ar asām izjutām.
"Eju pa mežu un skatos – divi buciņi. Ziemā ārā, -20. Es saģērbies baltajā ziemas tērpā. Domāju, tūlīt bildēšu, skatos, pēkšņi abi lec prom. Domāju – pamanīja. Dzirdu, tā kā sniegs švīkst. Pagriežos… Vilks nesas virsū man no muguras. Protams, ne es viņu paspēju nobildēt, ne ko. Bet nu tāda situācija... A viņš tos bukus dzina vienkārši. (Smejas) Metros piecos viņš mani ieraudzīja, es tieši pagriezos un tad [viņš] sabremzēja un prom…" vienu no situācijām atceras Māris.
Sastapties ar vilku aci pret aci nebūt nav bīstami. Vilks ir bailīgs, pat ļoti bailīgs – nosaka Māris.
"Pavasaris, sniegs vēl nebija nokusis. Skatos. Pēkšņi kaut kas iet pa priekšu. Nevar saprast. Suns ne suns. Beigās – liels lūsis. Tad es tam lūsim gāju 150 metrus no mugurpuses bildējot, kamēr viņš mani pamanīja. Un tad viņš pēkšņi pazuda. Un tad es eju, meklēju, kur viņš pazudis. Skatos tā pēda ir, un pēkšņi nav. Paskatos, viņš sēž zem eglītes un skatās uz mani. Kamēr es to kameru pagriežu, skatos, vairs nav. Tā ir vienīgā reize, kad es sabildēju viņu daudzmaz normāli," stāsta Māris.
"Ir bijis vienreiz, alni bildējot. Dzirdu – sāk brakšķēt. Redzu – skrien briežu govis, un bullis kā traks pakaļ. Satrakojies. Un nāk man virsū. Tieši tur, kur es stāvu. Viņš pēdējā mirklī ieraudzīja, ka es tur stāvu, un tad parāva uz malu, bet varēja uzskriet virsū. Tas tādos riktīgos krūmos bija. Tur vairs nav, kur mukt," apraksta Māris.
Ar izcilākiem mirkļiem viņš dalās internetā, lai parādītu, cik skaista ir Latvijas daba.
Šad un tad piedalās arī foto konkursos. Viņa dabas fotogrāfijas apskatāmas arī ceļojošā izstādē. Šobrīd – Auces pilsētas bibliotēkā.
Notvert brīnišķīgu mirkli sekundes simtdaļā, vienā kadrā, kas paliks mūžībā. Tā ir neatkārtojama sajūta, kura kā atkarība ievelk savā varā – atzīst Māris Kreicbergs, gaidot, kas šoreiz iznāks no meža uz fotosesiju.
