Atzīmējot Starptautisko bērnu un jauniešu teātra dienu 20. martā, Starptautiskās Bērnu un jauniešu teātra asociācijas (ASSITEJ) nacionālais centrs Latvijā uz sarunu par šiem un citiem ar bērnu un jauniešu teātri saistītiem jautājumiem aicināja Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas referenti Andru Rutkēviču, ASSITEJ nacionālā centra valdes locekli, režisoru, aktieri, ka arī Valmieras vasaras teātra festivāla programmas bērniem un pusaudžiem direktoru Jāni Znotiņu, Latvijas vecāku asociācijas Mammamuntetiem.lv vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu, teātra kritiķi un Latvijas Jaunā teātra institūta māksliniecisko vadītāju Santu Remeri un Rīgas Centra humanitārās vidusskolas programmas "Latvijas skolas soma" koordinatori Baibu Zeiļaku. Diskusiju vadīja teātra kritiķe un pētniece Kitija Balcare.
ĪSUMĀ:
- Kāds ir bērnu un jauniešu teātris šodien?
- Kā sarunāties ar bērnu un jauniešu auditoriju?
- Kas ir jāzina, lai radītu darbus bērniem un jauniešiem?
- Kā caur teātri sadzirdēt, saredzēt un neaizmirst par cieņu?
Kitija Balcare: Šodien mūsu saruna dramaturģiski vedīs cauri četrām ainām. Pirmajā ainā pievērsīsimies personīgām un vēsturiskām refleksijām par šo tēmu, otrajā iekāpsim kultūrpolitikas lauciņā, trešajā ainā runāsim par teātra praktiķu sajūtām un situāciju nozarē, bet beigās pievērsīsimies arī teātra kritikas laukam. Attiecības ar teātri katram no mums veidojas atšķirīgi. Tas, ko pašā sākumā gribēju vaicāt katram no jums individuāli: kas ir pati pirmā atmiņa par teātri, kas jums personīgi nāk prātā, domājot par savu bērnību vai pusaudzību? Un, kā šķiet pašiem, kāpēc tieši šī atmiņa ir aizvien saglabājusies?
Jānis Znotiņš: Mana pirmā atmiņa kā mazam bērnam – televizorā skatītais leļļu iestudējums par runci Renāru ar pelēm. Kā pusaudzim – Latvijas Nacionālais teātris "Zaļā zeme" otrā balkona pēdējā rindā.
Kitija Balcare: Un kas tur bija tik satricinoši, lai tas patiešām paliktu prātā?
Jānis Znotiņš: Man ļoti patika tā lelle, runcis Renārs. Viņš bija ļoti mīlīgs. Un tas, kā tās pelītes viņu tracināja… Bet "Zaļā zeme" – nu, to vienkārši lika braukt skatīties, neviens jau neprasīja. Braucām autobusā, bija jautri, jo ekskursija.
Kitija Balcare: Santa, kādas ir tavas atmiņas?
Santa Remere: Man liekas, ka man īpaši patika tās izrādes, kur bija tādas cietas, klabošas lelles, šķiet, Jurītis un Tontons, un Ēzelis… viņi tā grabēja un klabinājās. Es viņus gribēju redzēt leļļu teātrī – mēs gājām uz visu ko, tas viss, šķiet, sajaucies tādā vienā kopējā izrādē, kas notiek tumsā, un tur ir gaismas un notiek visādas lietas… Bet tieši ar vārdu "teātris" saistās tā reize, kad pirmajā klasē man lika uziet uz Nacionālā teātra skatuves un pirms kora dziesmas noskaitīt dzejolīti: "Dar’ man tēvs pastaliņas" un man bija drausmīgi bail. Tas ilgi rādījās murgos, un kādu laiku teātris mani vispār nesaistīja.
Andra Rutkēviča: Laikam pati spilgtākā atmiņa man ir izrāde "Emīls un Berlīnes zēni" Nacionālajā teātrī, vislabāk man tur patika tā zagļu ķeršana, kur aktieri skrēja cauri zālei. Tas man likās tāds foršs process. Nu, ka tu arī piedalies to zagļu ķeršanā. Bet pats pirmais iespaids par teātri man pat vairāk saistās ar operu, baletu, kad mani aizveda uz "Riekstkodi".
Labākais, ko par to atceros, – tad varēja negulēt bērnudārzā pusdienas laiku, un es jutos kā īpašs bērns, kurš iet uz teātri, līdz ar to arī teātris man bija kaut kas ļoti īpašs.
Inga Akmentiņa-Smildziņa: Man jāpievienojas iepriekšējiem runātājiem, jo es arī esmu tā paaudze, kas teātri pārsvarā skatījās televizorā un dzīvoja reģionā. Līdz ar to, cik es tālu to bērnību domāju, teātris man tiešām bija televizorā. Man īpaši atmiņā palikuši Punktiņa un Antons, tas, kā viņi tur sauca "Sērkociņus, pērciet sērkociņus!". Savukārt, jau lielākā vecumā, gluži kā Jānim, sākās tās skolas braukšanas uz izrādēm, bet grūti teikt, vai tas šķita tik brīnišķīgi gūtās mākslas baudījuma dēļ vai vispār tā kopējā piedzīvojuma dēļ.
Baiba Zeiļaka: Jā, es arī esmu cilvēks, kas audzis laukos, un tagad, no šodienas skatpunkta lūkojoties, saprotu, ka pirmām kārtām ar teātri esmu iepazinusies attālināti. Pirmkārt, skatoties televizorā – leļļu teātra "Kling, klang, esam klāt!" bija brīnišķīgs gabals. Tomēr visvairāk no savas bērnības es atminos "Skroderdienas Silmačos" – četras lielas plates, kuras mēs abi ar brāli tiešām daudz klausījāmies. Es varēju tās no galvas norunāt, ne vienu reizi "Skroderdienas" neredzot.
Kitija Balcare: Jā, es laikam arī varu pievienoties pēdējiem diviem runātājiem šajā pieredzē. Mana izcelsmes vieta ir Latgale, un tās pirmās atmiņas laikam saistās ar maskošanos bērnudārzā. Otrā pakāpe tam jau būtu lugas literatūras stundās, kas tiek lasītas. Tomēr īstā teātra pieredze laikam man atklājās vien tas, kad nokļuvu Rīgā kā students, un tad teātris bija lielais brīnums.
Atgriežoties pie tā vēsturiskā mazā ekskursa, sadzirdēju to, ka tās ir bijušas emocijas, krāsas, atmosfēra – ne tik daudz pats saturs, kas būtu bijis atmiņā paliekošs. Tomēr droši vien, domājot par teātri šodien, tās vairs nav tikai maskas un lelles. Kā mēs šodien lūkojamies uz bērnu un jauniešu teātri?
Jānis Znotiņš: Es redzu, ka manas paaudzes vecāki pieprasa arvien labāku un reizē interesantāku produktu.
Andra Rutkēviča: Man gribētos papildināt par to, kā ir augusi teātra attieksme pret bērniem bērnu izrāžu kontekstā. Man šķiet, ka tā izaugsme ir ļoti liela tīri intonācijas ziņā, tajā, kā teātris runā ar bērniem. Tas, kas man ļoti patīk, īpaši pēdējo gadu teātrī –
ka teātris pret bērnu izturas kā pret nopietnu sarunas partneri, ka tur nav tik izteikts audzinošais, moralizējošais moments. Neapšaubāmi, tas tur ir, bet tā ir drīzāk tāda nopietna saruna.
Kitija Balcare: Vai, raugoties no tava skatpunkta, šobrīd Latvijā ir daudzveidīgs piedāvājums bērnu un jauniešu teātra lauciņā?
Andra Rutkēviča: Šis ir diezgan smags jautājums, jo piedāvājums ir gana plašs, bet vai tas aptver un nosedz pilnīgi visas vecuma grupas nepieciešamā daudzumā? Man šķiet, ka ir diezgan liels pieprasījums un aktīvi bērni tiek vesti uz teātri. Bērniem līdz desmit gadiem piedāvājums ir plašs, to ļoti nosedz Leļļu teātris. Nesaprotams ir vecums no 12 līdz 16 gadiem, jo bērni attīstās ļoti dažādi, viņu vajadzības un intereses ir dažādas un grūti novilkt robežu – kas īsti būtu paredzēts kuram vecumam.
Kitija Balcare: Vaicāšu Ingai – kā šķiet, raugoties uz piedāvājumu no vecāku pozīcijas – kādas ir tās izvēles, grūtas, smagas, sarežģītas? Kas ir tie kritēriji? Kas jums ir svarīgi?
Inga Akmentiņa-Smildziņa: Viens ir piedāvājums, par kuru var diskutēt. Esmu redzējusi ļoti daudz kolosālas izrādes, tāpēc idejiski – piedāvājums ir. Es piekrītu par vecuma grupām. Nu, piemēram, mēs dzīvojam faktiski pie Dailes teātra, un bija tāds periods, kad mani trīs bērni jautāja – a kas tā par lielo māju? Bet kad tu viņus vedīsi? Tu aizej vienu reizi uz izrādi un četrus gadus nesaproti, ko nu. Tas nav paredzēts mums ar bērniem. Vai man kā pusaudža vecākam, kad ir tas pieminētais divpadsmit, četrpadsmit gadu bērnu vecāks. Uz ko mums tur iet? Mēs nevaram kā ģimene izveidot tādu tradīciju visiem kopā iet uz teātri, jo ir tas pārrāvums. Mēs gājām uz Leļļu teātri – kur mums iet tagad?
Svarīgi runāt arī par pieejamību, jo viens ir tas klāsts, bet, ja tu dzīvo reģionā, tad aizbraukt uz Leļļu teātri jau maksā naudu, un Leļļu teātris jau nespēj izbraukāt uz visiem reģioniem. "Skolas soma" ir tā programma, ko es patiešām mīlu, jo tas teātris atbrauc uz skolu un ir pieejams. Vienlaikus –
man kā vecākam gribētos iespēju teātra pieredzi gūt ar visu ģimeni kopā.
Kitija Balcare: Tātad, kā es saprotu, lielajos teātros piedāvājums varētu būt plašāks tieši pusaudžiem veidotajās izrādēs?
Inga Akmentiņa-Smildziņa: Jā, nu, tas varētu būt plašāks un ne šodien atbildams jautājums par to, vai vairums valsts ģimeņu vispār var atļauties šo kultūras pieredzi. Man, protams, ir prieks par pašvaldībām, kuras organizē iespēju šīs izrādes apmeklēt bez maksas. Es zinu, ka Jūrmalā ir teātris, uz kuru var doties un iesaistīties vietējie jūrmalnieki.
Kitija Balcare: Santa, kāda ir tavas ģimenes pieredze? Kādi ir jūsu kritēriji? Vai tev šķiet, ka visa kā ir gana, vai tomēr kaut kā trūkst?
Santa Remere: Kad tika pieminēts Dailes teātris, es atcerējos projektu, kas man ir šobrīd klēpī, kad mēs kopā ar 170 bērniem veidojām Rīgas grāmatu par vietām, kuras viņi pazīst vai nepazīst, kur viņiem patīk iet, un mēs tieši rādījām viņiem dažādas populāras iestādes vai mājas un vaicājām, vai viņi tās zina.
Dailes teātris bija to starpā, uz kurām norādot, bērni teica – tas ir parkings, baseins, ledushalle, lielais ofisu nams. Tikai centra bērni – kādi piecdesmit procenti no klases – zināja, ka tas ir teātris.
Bija tāda kā diskusija starp bērnu bariņu un Rīgas domi – bērni veido kādus divdesmit procentus mūsu sabiedrības – par to, kuros objektos mēs investējam un kā tas attiecas uz šo sabiedrības daļu. Arī par to, kāpēc ap 12 gadu vecumu liekas, ka beidzas piedāvājums gan grāmatām, gan teātriem – ka ir iespēja uzrunāt vecākus un ir zināmi kanāli, caur kuriem uzrunā vecākus un palīdz tiem izvēlēties. Bet ap 12 gadu vecumu bērni pamazām paši sāk skriet un lietot pilsētu. Tas arī ir brīdis, kad negribās vairs ar ģimeni, gribas kaut kur aiziet ar draugu.
Pusaudži joprojām ir tā grupa, no kuras visi izvairās un bēg prom, un sanāk tā, ka viņi ir tādā kā nekurienē. Man pašai ir divpadsmitgadīgs dēls, kuram vakar es vaicāju, vai viņš negrib aiziet ar draugu uz kino, un viņš vaicāja – kas tur vispār ir? Kā es varu zināt? Uz teātri es viņu varu paņemt līdzi, jo pati to bieži skatos un mēs ejam arī uz pieaugušo izrādēm dažkārt, tā ir daļa no teātra pieredzes – tā ieiešana šajā neparastajā templī un telpā pati par sevi.
Kitija Balcare: Jāni, tev ir arī "Baltā grāmata" un izrādes pusaudžiem. Saki, kā ir strādāt ar šo auditoriju, kādā balsī tu ar viņiem runā?
Jānis Znotiņš: Es varu piekrist par tiem pusaudžiem, kas no 12+ kļūst patstāvīgi, un ir skaidrs, ka viņi grib paši izbaudīt dzīvi, un viņus uzrunāt tā, lai viņi tagad ar draugiem atnāk uz teātri – man nav ideju. "Skolas soma" ir lielisks veids, kā viņiem personīgi saskarties ar sev personīgām problēmām.
Bet veids, kā ar viņiem sarunāties, ir mūžīgi, mūžīgi vienkāršais – runāt atklāti, netēlot ne gudrāku, ne muļķīgāku.
Runāt par viņiem aktuālām tēmām, iedziļināties. To es vienmēr esmu sev un saviem komandas biedriem teicis, ka ir ļoti svarīgi saprast, kas viņi ir, par ko viņi domā, kādas ir viņu aktualitātes, un tieši no tā iziet, veidojot izrādes. Līdz šim, man liekas, esmu veiksmīgi trāpījis.
Vēl man gribētos vairāk domāt par to, ka nevis "viņi" un "mēs", bet "mēs" – nu, mēs visi esam mēs, mēs taisām izrādes sev.
Andra Rutkēviča: Man liekas, ka lieliskākais piemērs, kā dzīvot visiem kopā, ir Valmieras vasaras teātra festivāls. Bērni tur nāk, darās, skatās. Tas veids, kādā bērns skatās izrādi, ir īpašs. Viens no manā pieredzē interesantākiem gadījumiem bija izrādē "Pagalms atdzīvojas", kur no ikdienas priekšmetiem tiek izveidots pilnīgi cits stāsts. Tas, kā bērni reaģē uz dažādajiem veidiem, kādos, izrādās, var spēlēties ar priekšmetiem, kā viņi atsaucās uz visu, kas notika uz skatuves.
Kitija Balcare: Gribētu vaicāt Baibai – jūsu pārziņā ir "Skolas soma" skolā, kurā strādājat. Kādas ir izvēles tur, kas ir tie pedagogu kritēriji? Kāda ir atgriezeniskā saite?
Baiba Zeiļaka: Pirmkārt, katrai skolai noteikti ir sava pieredze, es varu runāt tikai par to, kā tas ir bijis mūsu skolā. Mūsu skolas virziens ir tāds, ka "Skolas somas" pasākumi papildina mācību saturu, un to, ko mēs izvēlamies no "Skolas somas", pirmām kārtām nosaka mācību priekšmetu skolotāji un klases audzinātāji, domājot par konkrētiem mācību priekšmetiem vai klasei būtiskiem jautājumiem.
Runājoties ar kolēģiem, mums ir izkristalizējušās vairākas pārliecības. Viena no tām – lai arī mūsdienās šķiet, ka viss ir jāizdara skolai, mūsuprāt, kultūras baudīšanas pieredze ir tā, ko bērns iemācās ģimenē. Un mūsu ieskatā nav jēgas visu klasi vest uz teātri, zinot, ka lielai daļai bērnu tas teātris ir… nu, neinteresējošs, un viss izrādes laiks tiks pavadīts, traucējot citiem.
Kitija Balcare: Inga, ko saka jūsu bērni pēc izrādēm, vai jūs pēc tam pārrunājat kopīgi redzēto? Kāda ir tā atgriezeniskā saite, par ko viņi sajūsminās šodien?
Inga Akmentiņa-Smildziņa: Man ir dažāda vecuma bērni, un mēs noteikti pārrunājam. Teiksim, reiz bijām draugu kompānijā skatīties izrādi, pēc kuras mana jaunākā meita man ļoti pieklājīgi pateica: nu, šī bija tādiem maziņiem bērniņiem izrāde. Mēs to pārrunājām. Viņai ļoti patīk taisīt leļļu namiņus un būvēt lego, un tad mēs, runājot par izrādi, vairāk pievērsāmies scenogrāfijai. To sarunas tematu var atrast vienmēr, arī ja izrāde nav bijusi tik laba – tad var runāt par to, kas bija un kas nebija labs. Es piekrītu, ka pusaudzi var ņemt līdzi uz pieaugušo izrādēm, bet cik tās biļetes maksā? Un, ja tev ir vairāki bērni – kā tu ar katru no viņiem aiziesi? Un ja vēl tu brauc kopā ar vīru no citas pilsētas? Tas ir dārgi. Tu nopērc tās biļetes un tad saproti, ka bērns jau tur ir pārguris.
Man ir viena atbilde Jānim par to, kā tad tos pusaudžus varētu pievilināt. Jo ir taisnība, ka pusaudžu vecumā vecāki vairs nav tie elki. Pusaudži pārvirzās kaut kur citur. Un, tas, ko es varu teikt arī par saviem bērniem – vienā posmā par viņu influenceriem kļūst skolotāji. Te es varu padalīties: mani bērni mācās Franču licejā un viņiem ir brīnišķīga literatūras skolotāja, kura manus pusaudžus tiešām ļoti pozitīvi ietekmē. Viņa liek veidot kultūras dienasgrāmatas. Un viņi tad savā starpā runā, ka, jā, skolotāja grāmatas šajā dienasgrāmatā viņa vairs negaida, jo lasīšanu jau uzskata par pašsaprotamu. Un viņi paši sāk runāt par to, ka vajadzētu aiziet uz teātri.
Kitija Balcare: Santa, te jau tika pieminētas šīs dažādās izrāžu formas un atvērtības pakāpe, scenogrāfija. Kā tu raugies uz to formu dažādību un vietu izvēli izrādēm? Kā tas ir mainījies laika gaitā un kas ir tas, ko tavi bērni, tavuprāt, novērtē teātrī?
Sandra Remere: Es sākšu ar lielu "bet". Man liekas, ka nevar visu vainu novelt uz vecāku pleciem. Teiksim, tas nav izrietoši, ka tie bērni, kas pirms tam ir labi uzvedušies mājās, tagad labi uzvedīsies izrādē vai klasē. Varbūt viņi tieši tajā brīdī pārbauda robežas.
Man liekas, ka atvest izrādi uz klasi ir ļoti sarežģīti. Teiksim, mēs arī festivālā "Homo Novus" mēdzam strādāt ar kopienām, pirms mēs atvedam uz kādu kopienu mazdārziņu reģionu vai kādu attālāku mazpilsētu izrādi vai laikmetīgās mākslas darbu. Tas ir tā, kā viņiem to uztiept. Ja tev nav saķeres ar to darbu, tev viņš neinteresē un viņam ies ar līkumu, par viņu tur pasmiesies. Pirms tam ir jāveic diezgan pamatīgs izpētes darbs, kurā tu saproti, piemēram, – kas tajā klasē mācās, kādas kuram ir intereses.
Es domāju, ka ir iespējams sasniegt arī to pusaudzi, kurš skatās telefonā, un to, kuram neinteresē tā moralizēšana no skatuves, kas joprojām tur reizēm mēdz būt, jo varbūt ir nepieciešama mācību saturam. Varbūt viņam patiesībā ir vajadzīga tā izrāde, kur atnāk psihoterapeits un parāda, kas notiek psihoterapeita kabinetā, pat ja tā konkrētā izrāde nav mana mīļākā izrāde. Vēl viena lieta, ko es iemācījos, strādājot ar pusaudžiem kuratoriem – mēs divus gadus devām naudu pusaudžiem, lai viņi kūrē to, ko viņi grib. Jo daudziem no viņiem mēdz būt garlaicīgi izrādēs, viņi kļūst trauksmaini. Un šajā savā programmā viņi ieviesa, ka katram ir tas trauksmes noņemšanas rīks, fidžets.
Viņiem bija svarīgi, ka skatītājiem nekļūst garlaicīgi. Lai tā forma nav pārstiepta, lai tu vari iziet tad, kad tu jūties nekomfortabli.
Kitija Balcare: Jāni, vai līdzdalība ir zāles pret nemieru zālē?
Jānis Znotiņš: Tas noteikti ir viens no ceļiem, bet manā pieredzē ir bijusi tikai un vienīgi pozitīva pieredze ar pusaudžiem. Es diezgan ātri sapratu, ka nevar rādīt melnās caurlaides pusaudžiem un cerēt, ka viņi, tāpat kā mazie bērni, godīgi pateiks, kas viņiem patīk vai nepatīk. To var izdarīt mazi bērni, jo viņi vēl neprot melot. Pusaudžiem šīs caurlaides ir bezjēdzīgas, jo viņi vienkārši negrib sāpināt. Viņi saprot, ko tas nozīmē – teikt sliktu komentāru.
Bet pēc tam tāda atklāta saruna ir laba, jo pusaudzis ir uz sevi centrēts indivīds, absolūti egocentriska būtne. Viņi neko citu neredz. Bet, ja tu veido šo savu mākslas darbu tādu, kas uzrunā tieši viņu konkrētās problēmas, tad… nu, ja godīgi, man nav bijusi problēma ar telefoniem nekad, ir bijuši tikai atsevišķi gadījumi. Es nedomāju, ka tas ir stāsts par izrādi, tas drīzāk ir stāsts par katra cilvēka emocionālo veselību. Ir cilvēki, kas vienkārši fiziski nespēj noturēt uzmanību. Es vienmēr esmu teicis aktieriem nedusmoties, pat ja viņi baksta tos telefonus, jo ir pilnīgi skaidrs, ka zemapziņā tāpat tur kas paliks.
Mēs, spēlējot izrādi, nedrīkstam sākt dusmoties, ka tas pusaudzis neskatās tā, kā es to gribētu.
Kitija Balcare: Tavs lolojums lielā mērā ir arī Valmieras vasaras teātra festivāls un bērnu un jauniešu programma. Tajā katru otro gadu festivāls ir veltīts tieši bērniem un jauniešiem. Tu arī zināmā mērā esi sekmējis šo ataudzi teātra praktiķiem, kuri šajā lauciņā iekāpj vai vismaz izmēģina savus spēkus. Kas, tavuprāt, ir tās zināšanas, bez kurām īsti nevar radīt darbus bērniem un jauniešiem?
Jānis Znotiņš: Jā, ar to mēs nodarbojamies festivālā, jo man vienkārši garlaicīgi vienam pašam. Laikam nav, ar ko sarunāties. Man tiešām ir tāda vēlme, lai to mākslinieku, kas strādā ar bērniem un jauniešiem, būtu aizvien vairāk un vairāk. Es ticu, ka mēs kā teātra nozares pārstāvji spējam ietekmēt šo bērnu un jauniešu attīstību un ļoti pozitīvā veidā domāt par valstiskumu, par mūsu tradīcijām. Tas viss ir ļoti iespējams tieši šādā veidā.
Mūsu un mana pārliecība ir tāda, ka man kā praktiķim ir jāpārzina visas katra vecuma īpatnības, un veids, kā mēs to darām festivālā, ir – mums ir nedēļu garš bērnu un jauniešu teātra institūts, kurā katru gadu mēs aicinām pieteikties visu veidu praktiķus, teātri, arī kritiķus. Vēl joprojām gaidām kritiķus – neviens nav pieteicies. Mums ir arī horeogrāfi, dramaturgi. Lūk, un tad nedēļu mēs pavadām kopā ar speciālistiem. Līdz šim mums palīdzēja Nils Sakss un Diāna Zande. Diāna stāsta par maziem bērniem, Nils – par pusaudžiem. Mēs cenšamies nebaidīties no bērniem un pusaudžiem.
Kitija Balcare: Nereti ir izrādes, īpaši lielajos valsts teātros, kuras tiek pozicionētas kā ģimenes izrādes. Kritiķa acīm raugoties, bieži vien redzu, ka tas, kas tiek pozicionēts kā ģimenes izrāde, nav īsti piemērota ne pieaugušo, ne bērnu, ne mazāku bērnu izrādei. Nu, ka tas ir tāds šāviens tumsā. Kā jums šķiet – vai izrāde var būt piemērota mums visiem?
Inga Akmentiņa-Smildziņa: Es neveidoju izrādes, bet varu kā skatītājs izteikties. Man ir tieši otrādi. Esmu pārsvarā saskārusies ar tādām pieredzēm, kur domāju – nu kā viņi šitā spēja uztaisīt? Piemēram, biju atnākusi uz "Divām Lotiņām", man priekšā sēdēja mani bērni, un es tiem aizmugurē raudāju, man likās – nu kā viņi varēja tā visu uzķert un izdarīt? Tas ir forši. Es domāju, ka atslēga ir tajā, ko saka Jānis – nemēģināt tur kaut ko, neiztaisīties, darīt no sirds.
Esmu ievērojusi, ka sabiedrība baidās no bērniem. "Kā es tagad uzkāpšu uz skatuves, ko man tagad darīt, sāks vēl brēkt!" Domāju, ka runa ir nevis par teātri vai izrāžu veidotājiem, bet sabiedrību kopumā. Man ir sajūta, ka reizēm paši vecāki baidās – kā man tagad to un šito; viņš aizcirta durvis; vai es nepateikšu kaut ko nepareizu? Un skolotāji sūdzas – redziet, kādi ir tie mūsdienu bērni!? Nē, viņi ir vienkārši cilvēki. Ir jālasa, jāizglītojas par to, ka notiek bērna attīstība jau kopš dzimšanas. Mēs kā vecāki dažkārt sagaidām no bērniem par daudz.
Sākoties kovidam, kļuva acīmredzams, ka mums trūkst zināšanu un izpratnes tieši par pusaudža posmu. Visi, kam mājās bija pusaudži, bezmaz sajuka prātā un meklēja speciālistu palīdzību, jo saprata, ka nezina, ko ar bērnu darīt.
Andra Rutkēviča: Man liekas, ka no skatīšanās pieredzes ir milzīga starpība, vai aktieri izrādi spēlē bērniem un vecākiem, kas atnākuši individuāli, vai tām divām trīs klasēm, kas sēž zālē. Tie ir pilnīgi citi noteikumi, pilnīgi cita hierarhija un līdz ar to attieksme pret to, kas notiek uz skatuves. Bērni, atnākuši kopā ar klasi, ir kolektīva jūgā, tur ir visādas savstarpējās attiecības, priekšstati, uzvedības modeļi. Es domāju, ka aktieriem, kuriem jāspēlē šādiem klašu kolektīviem, tas ir liels izaicinājums. Ne tikai izstāstīt savu stāstu un labi izdarīt savu darbu, bet arī saprast to kolektīvu uzbūvi.
Man gribētos uzsvērt vēl vienu lietu – protams, ģimenei ir milzīga nozīme teātra apmeklējuma pieredzes veidošanā, bet diemžēl ne visās ģimenēs ir šī tradīcija, tāpēc skolai tomēr ir ļoti liela nozīme un "Skolas soma" tam ir lielisks instruments.
Baiba Zeiļaka: Atcerējos Nacionālā teātra izrādi "Sarkangalvīte un vilks", kuru skatījos kopā ar savu mazbērnu. Tā mums šķita fantastiska izrāde, kurā viņa redzēja vienu, bet es – kaut ko pilnīgi citu. Pēc tam mēs runājām n-tās reizes par to, kā teātrī tika attēloti vilka iekšējie orgāni. Nevajag baidīties no šī jēdziena "ģimenes izrāde". Jāsaprot – visiem nepatiks viena drēbe, visiem nepatiks viena izrāde, viens cilvēks ģimenē tajā atradīs kaut ko savu, bet cits ne.
Tas, ko "Skolas soma" dod, ir iespēja apmeklēt izbraukuma lekcijas par to, kas ir teātris, ko jau drīz rīkos Nacionālais teātris. Mūsu sestajām klasēm ir mācību priekšmets "Teātra māksla", un mūsu klases šīs lekcijas apmeklēs. Mēs redzam, ka tas, ko viņi sniedz skolēniem, ir papildu izpratne par teātri. No "Skolas somas" reiz mums bija arī nodarbība par improvizācijas teātri, un tā smējusies es nebiju sen. Arī klasēm bija aizraujoši, daudziem nebija nekāda priekšstata par to, kas vispār ir improvizācijas teātris.
Kitija Balcare: Inga, sakiet, kā ir jūsu ģimenē, cik liela loma ir vai nav teātra kritikai? Vai jūs lasāt par teātri pirms vai pēc izrādēm?
Inga Akmentiņa-Smildziņa: Mēs lasām teātra mājaslapu. Sižetu, aprakstu. Kritiku es lasu reti. Kas der vienam, tas neder citam. Bet par vecākiem un bērna ņemšanu līdzi kopumā – es esmu satikusi ģimenes, kas saka, ka viņi uz restorānu vēl to bērnu līdzi neņem, viņš jau neprot uzvesties. Tad es domāju – bet kā tad viņš iemācīsies? Tas tomēr, manuprāt, ir par kopā iešanu un baudīšanu. Un tas nav viegli. Varbūt tas jāuztver piezemētāk – iet kopā, baudīt kopā, nebaidīties no tā, ka būs sliktās pieredzes, ka izrāde nepatiks.
Santa Remere: Vairākas reizes mēs atgriežamies pie tēmas par to, ka ģimenē iemācīs vai neiemācīs, kā baudīt kultūru, bet ne visiem ir ģimenes vispār, vai ģimenes, kam būtu laiks vai enerģijas resursi vai vēlēšanās. Man gribas pa laikam atgādināt, ka bērns – tā ir kopīga sabiedrības atbildība un to piemēru var iemācīties arī no draudzenes vecākiem vai tiem pieaugušajiem, kurus tu sastopi skolā, ārpus skolas, pulciņos.
Man liekas, ka mūsu kultūrā daudziem trūkst cieņas pret bērnu kā pilnvērtīgu sabiedrības locekli.
Bērni ilgu laiku ir bijuši no visa norobežoti, uztverti nedaudz kā neērtība, uz kuriem neattiecas kultūra vai restorāni. Un, iespējams, ka tam māksliniekam, kurš grib radīt izrādi bērniem, ir bijusi maza saskarsme ar bērniem, un viņš dzīvo ar kaut kādiem priekšstatiem par to, kādi ir viņi un kādi esam mēs.
Man liekas, ka, līdzīgi, kā rakstot literatūrkritiku par bērnu grāmatām, tu jūti, vai autoram ir bijis jautri, to darot, ir arī ar aktieri – vai viņš patiešām izjūt un izdzīvo to maģisko brīdi kopā ar skatītāju, kas ir atnācis? Cik mēs vispār ikdienā sarunājamies ar bērniem, cik mēs viņus redzam?
Atcerējos brīnišķīgu piemēru, kad 2019. gada "Homo Novus" atbrauca japāņu skaņu mākslinieks, kurš veidoja ļoti trauslu izrādi, simfoniju, vārot rīsu bundžiņas, kuras iztvaikojot radīja vieglu, vieglu, trauslu skaņu, tām pieliekot vairāk vai mazāk uguns. Viņš spēja kaut kā nobalansēt tos toņus un spēlēt skaņdarbu. Ļoti smalks skaņas darbs. Pirms izrādes viņš teica:
"Tā, es tagad mazliet koncentrēšos, nenāciet ar mani sarunāties šajā brīdī, nekraukšķiniet papīrus. Bet dabas skaņas var palikt – bērni, dzīvnieki, putni – tās ir dabas skaņas un tās iederas manā kompozīcijā".
Tas bija brīdis, kurā man kā jaunam vecākam atkrakšķēja sirdī vaļā tā cieņa pret bērnu kā arī smalkā kultūras telpā klātesošu. Tajā pašā gadā Cēsu Mākslas festivālā ģimenēm es pieredzēju, ka mani izraida no zāles ar gulošu bērnu rokās, jo viņš var potenciāli pamosties un iztraucēt.
Kitija Balcare: Paldies. Sadzirdēju, ka mums vajadzīga godīga sarunāšanās ar bērniem un jauniešiem par to, ka viņi novērtē stāstus par viņiem pašiem, par to, kāda ir viņu pasaules izjūta. Un, ja viņi šo pasaules izjūtu saredzēs teātrī, tad iespējams, uz turieni ies biežāk.
Jānis Znotiņš: Noslēdzot šo sarunu, vēlos teikt paldies visiem klātesošajiem, un zinu, ka šī noteikti nebūs pēdējā saruna. ASSITEJ plāno šādas sarunas par bērnu un jauniešu teātri veidot regulāri.
