ĪSUMĀ:
- Ne visi vecāki bērnu hokejā ļaujas emociju izvirdumiem – treneru praksē ir arī pragmatiķi
- Dūru izvicināšana tribīnēs var pāraugt konfliktā iesaistīto pušu ilgstošā draudzībā
- Rīgā un Pierīgā par bērna dalību hokejā jāmaksā vismaz 300 eiro mēnesī – tas veicina vecāku emocionālas reakcijas
- Hokeja federācijas Bērnu vecāku padomes vadītāja saskata vecāku vēlmi kontrolēt visus procesus
- Hokeja aģents Guntars Paste neredz pamatu izmaiņām, kamēr vecāki tērēs bērnu hokejā lielu naudu
- Treneris Ēriks Miļūns neatceras nevienu agresīvu vecāku bērnu, kurš būtu kļuvis par profesionālu hokejistu
Svarīgi uzreiz atzīmēt, ka stāsts, par laimi, nav attiecināms uz visiem hokeja vecākiem. Nevarētu gluži salīdzināt ar darvas pilienu medus mucā, bet problēmu tas iezīmē. Arī HS "Rīga" un Latvijas U-18 izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins uzsver, ka jāprot atrast pareizais risinājums, ja trača cēlēji ir krietnā mazākumā.
"Piemēram, ir atnākuši 30 vecāki, un divi bļauj, tad sakām - vecāku problēma. Bet kas ar tiem [citiem] 28? Tiem varbūt viss ir kārtībā, un mēs runājam, ka baigā problēma," sacīja Sorokins. "Protams, tā ir – arī tos divus mēs nedrīkstam pieļaut, ir jāsaprot, kā rīkoties."
"Mogo/LSPA" un HS "Falcons" galvenais treneris Ģirts Ankipāns saskata, ka vecāki bērnu hokejā var būt ļoti atšķirīgi.
"Piekrītu tam, ka emocijas ir diezgan augstas bērnu hokejā, un tās gaidas, tā nasta varbūt ir pārāk augstu uzlikta jau starta pozīcijā, bet tam jāpieiet pragmatiski," teica Ankipāns. "Ir viena cilvēku kategorija, kas tā arī pieiet. Nav jau viss tā, ka mums apkārt mutuļo vieni vienīgi emociju vulkāni."
Bērnu hokeja turnīrā Prāgā, kad laukumā attiecības skaidroja Latvijas un Slovākijas jaunie hokejisti, tribīnēs dūres izvicināja arī tēvi. Divu hokejistu tētis Jānis Puriņš atceras, ka konflikts ātri pārauga draudzīgās attiecībās, kas vēl arvien turpinās.
"Pēc tam mēs konfliktu atrisinājām ar nacionālajiem dzērieniem, apmainījāmies ar [telefona] numuriem. [Dēls] Alberts jau trīs reizes ir bijis Čehijā un Slovākijā, pārstāvot slovāku "Falcons" komandu. Tā ir mūsu slovāku ģimene," pastāstīja Puriņš. "Viņi mūs ir uzņēmuši Ziemassvētkos, esam dzīvojuši pie viņiem mājās, tagad viņi mums ir labākie draugi. Kas izvērtās no tā, ka abi [tēvi] saprata, ka ir baigās emocijas, ka abi ir pilnīgi idioti, ka tā nevar darīt, ir kauns. Atvainojās tūkstoš reizes, apmainījās ar numuriem, un viss. Joprojām regulāri sarakstāmies, plānojam, kad atkal viņi brauks pie mums uz Rīgu spēlēt un kad mēs brauksim uz Slovākiju."
Rīgā vai Pierīgā vecākiem par pirmsskolas vecuma hokejistu, rupji rēķinot, jāšķiras minimums no 300 eiro mēnesī, turklāt kādam vēl jāspēj bērns izvadāt uz treniņiem.
Vecāku ieguldītais laiks un finanses noteikti ir viens no iemesliem emociju izvirdumiem.
"No vienas puses, man gribas, lai viņiem ir emocijas. Skaidrs, ka tām emocijām ir jābūt vērstām uz pozitīvismu. Tur nevar būt ne draudi, ne kas cits," uzsvēra treneris Sorokins. "Emocijām jābūt uz pozitīvismu vērstām, un, protams, ne vienmēr tas visiem sanāk."
Savukārt hokejistu tētis Puriņš uzskata, ka nevar gaidīt, ka vecāks, kurš investējis tik trakā sporta veidā, absolūti mietpilsoniski sēdēs un teiks, ka laukumā notiekošais īstenībā viņu neinteresē, jo bērni spēlē savam priekam.
Latvijas Hokeja federācijas (LHF) Bērnu vecāku padomes valdes priekšsēdētāja Anda Masaļska ir divu hokejistu mamma. Viņa smej, ka ar pirmo bērnu droši iekļāvās trako vecāku kategorijā, bet ar otru dēlu visu uztver daudz vieglāk.
Jauno vecāku agresiju pret tiesnešiem, nesapratni par treneru lēmumiem un citām problēmām Masaļska cenšas risināt LHF Vecāku padomē, kas izveidota bijušā izlases trenera Boba Hārtlija darbības laikā.
"Diemžēl Latvijā tā ir problēma, ka mums nav globālas kolektīvas domāšanas. Mēs redzam vienu bērnu, vienu klubu, un mums neinteresē, kas notiek tālāk. Līdz ar to arī ir visas šīs problēmas," atzina Masaļska.
Anda neslēpj, ka ar bijušo izlases vārtsargu Edgaru Masaļski viņu saista radniecība, bet to arī neafišē.
"Jā, Edgars ir mana vīra brālēns. Esam radi. To gan es baigi neafišēju un nestāstu," paskaidroja Masaļska. "Bērniem [uzvārdu uz krekla] redz, bet ir jau arī Masaļski hokejā, kas nav saistīti ar mums, mūsu radiem. Protams, uzliek sava veida nastu. Atceros, kad pirmo reizi atnācām uz hokeju, tad teica: "O, tad jau viņš visu māk un visu zina.""
Hokeja aģents Guntars Paste uzskata, ka nav iespējams sniegt recepti, pēc kuras vecāki mierīgi baudītu hokeju un atturētos no milzu gaidām, vēl pirms bērni sasnieguši 16 gadu vecumu.
"Tas nav iespējams, nav te receptes. Nu nebūs tā – kamēr vecāki pogās naudu vaļā, tur neko neizdarīsi. Tu taču nedzīsi vecākus ārā. Tu viņu nelaidīsi treniņā? Viņi tā vai tā apvainosies un domās, kā treneri noņemt," teica Paste. "Tā ir visatļautība. Trakākais ir tas, ka cilvēks visdažādākajos veidos kļūst bagāts, un tā ātrā, vieglā naudas nopelnīšana sagriež galvu, vot i viss."
Hokejistu tētis Puriņš zina daudzus vecākus, kuri trenerus māca dzīvot. Šādi vecāki lielākoties apvainojas uz treneriem un iet meklēt citu vietu, kur viņus klausīs. Tikmēr Masaļska saskata, ka
vecāki tiecas izmanot dzīvē no jauna radušās iespējas un pakļaut visus procesus savai kontrolei.
"Mēs gribam kontrolēt skolotājus skolā, mēs gribam kontrolēt trenerus treniņā, mēs gribam kontrolēt sabiedriskā transporta vadītāju. Mēs visu gribam kontrolēt, un tā ir tā mūsu problēma," paskaidroja Masaļska. "Mēs esam izauguši tad, kad mums nekā nebija. Kad tev parādās visas iespējas, protams, tad to arī izmanto, bet vai tas ir labi bērnam? Droši vien, ka nē."
HK "Prizma" galvenais treneris un ledus halles direktors Ēriks Miļuns redz vecāku vēlmi apliecināt savu absolūto kompetenci, un hokejs nav izņēmums.
"Katrs var izteikt savu viedokli jebkuros jautājumos, kaut viņš nav speciālists. Kaut valdības līmenī – šodien viens ministrs, rīt otrs," teica Miļūns. "Vakar viņš bija aizsardzības, šodien – veselības ministrs. Es to kā piemēru saku – tad cilvēks kļūst it kā speciālists jebkurā jautājumā. Diez vai kāds ķirurgam saka priekšā, ka tur varbūt vajadzētu griezt šeit vai tā šūt to brūci… Vai zobus labot."
Vairākiem hokeja ekspertiem Latvijas Televīzija lūdza atcerēties piemēru, ka kāds no agresīvo vecāku bērniem būtu kļuvis par elites spēlētāju pat ne Nacionālās hokeja līgas (NHL) līmenī, bet vismaz izveidojis profesionālu karjeru pēc tam, kad viņa vecāki kāvušies tribīnēs.
Piemēru neesamība liek aizdomāties…
"Uz sitienu man nav neviens atmiņā. Neviens, kurš ir bijis aktīvāks tajā ziņā. Pat līdz U-18 izlasei nav ticis neviens," pastāstīja Miļuns. "Es nevaru pateikt, ka tas ir nesis rezultātu. Tas nav nesis rezultātu."
No piloša elektro ledus kombaina pesimisti saskatīs noplūstošu degvielu, optimisti – tuvojošos pavasari. Hokeja pavasari.
