Dzīve & stils / Cilvēkstāsti
Vilnis un Agnese Štenceļi Saldus novada Kursīšu pagasta "Brūzilās" attīsta divas nozares – gan audzē gaļas liellopus, gan nodarbojas ar piena lopkopību. Saimniecība attīstījusies 30 gadu laikā, un saimnieki darbojas gan kooperatīvā "Latvijas liellops", kas pērn tika atzīts par labāko Latvijā, gan kooperatīvā "Piena loģistika". Tāpat iesaistās arī "Zemnieku saeimā", viņi stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Stiprie stāsti".
"Es jutos ļoti neomulīgi pēc tam, kad Satversmes tiesa pasludināja spriedumu viendzimuma pāru tēva atvaļinājuma lietā. Patiešām, tostarp nejutos fiziski droši, staigājot pa Rīgas pilsētu, un kaut kas tāds man bija pirmo reizi mūžā," LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Sanita Osipova.
Kravčenko ģimenei izdevās izkļūt no okupētajām teritorijām Ukrainā. Dzimtenē tā zaudējusi visu un tagad iedzīvojas pie Baltijas jūras. Ar latviešu draugu palīdzību cenšas organizēt biznesu. Sākuši ar izīrējamu telpu, noformējuši vienu sienu kā ukraiņu lauku māju – kā no bildes bērnu grāmatiņā. Grib virzīties tālāk. Tomēr atzīst, ka pagaidām tas ir sarežģīti, jo te viss ir ļoti atšķirīgs.
Konkursa "Sējējs" laureāts nominācijā "Jaunais, veiksmīgais zemnieks" Gatis Atmats saimnieko Ogres novada Madlienas pagasta "Vērmelēs". Gatis dzimis laukos, vēlāk izmācījies par pavāru un viesnīcu darbinieku, pastrādājis gan Rīgā, gan ārzemēs, bet pirms deviņiem gadiem nopircis īpašumu laukos, kurā izveidoja savu uzņēmumu "Atmati", vēstīja Latvijas Radio raidījums "Stiprie stāsti".
Ukrainietei Marijai Vasiļenko martā būs gads kopš viņa ir bēgļu gaitās Valmierā. Ukrainā Marijai bija savs konditorejas uzņēmums, tāpēc tagad, saprotot, ka karš dzimtenē ieilgst, ir doma sākt savu uzņēmējdarbību Latvijā, bet ir ļoti daudz nezināmā, kā to izdarīt. Pieredzi, kā uzsākt mājražošanu, Marija skatīt devās uz Ramatas pagastu.
Toma Grēviņa dzīvē māksla un mūzika ir visu mūžu. Savu atpazīstamību viņš guva jau bērnības gados. No tā laika neapstājoties turpina savas profesionālās gaitas gan radio, gan televīzijas ēterā. Mēģināja Latvijā ieviest jaunas tendences un izglītot gan sabiedrību, gan arī mūziķus. Dīdžejs, radio un televīzijas raidījumu vadītājs ar savu stāstu dalījās LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta".
Cilvēkiem, kas bēg no Krievijas sāktā kara Ukrainā un bez auto šķērso Latvijas–Baltkrievijas robežu, nu jau vairāk nekā pusgadu palīdzību sniedz intelektuālo spēļu atbalstītāji no Daugavpils. Draugu grupa pie robežpunkta "Silene" sagaida ukraiņus, pārsvarā ģimenes ar bērniem, lai nogādātu līdz nākamajam pieturpunktam. Pārsvarā tā ir Daugavpils autoosta vai dzelzceļa stacija. Nu brīvprātīgie Daugavpilī apsver dibināt arī savu palīdzības organizāciju.
Katrīna 20 gadu vecumā pirmoreiz satika kādu veģetārieti. Tā bija viņas kursabiedrene. Pēc viņu sarunas dažus gadus vēlāk Katrīna pati kļuva par veģetārieti un jau 11 gadus ir vegāne. Šobrīd arī aktīvi darbojas, aizstāvot dzīvnieku tiesības. Ar savu stāstu LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" dalījās biedrības "Dzīvnieku brīvība" vadītāja Katrīna Krīgere.
Raimonds Vāverāns ir skārdnieks ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi. Amatu apguvis pie meistara un savu uzņēmumu izveidojis Rīgā, kur taisījis jumtus Jūrmalas un Rīgas privātmājām un sabiedriskiem objektiem. Nu jau vairākus gadus atgriezies Rēzeknes novada Gaigalavas pagastā, kur bijušajā aptiekas mājā ierīkojis skārdnieka darbnīcu. No skārda Raimonds prot izgatavot visu – sākot no pelnu liekšķeres līdz sarežģītas konstrukcijas baznīcas jumtam un dizaina objektam. Skārdnieka darbs esot ļoti grūts, tāpēc šajā profesijā ilgstoši strādā vien retais.
"Tā bija pirmā reize, kad es sapratu, ka man nav laika raudāt, jo mans laiks iztek, un ārsts manu acu priekšā nesaprot to, ka es sēžu, raudu un nevaru apstāties," LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" par savu depresiju stāsta Vita Dreijere.
Vasarā Ukrainas pilsētā Lisičanskā vēl pāris nedēļas pirms Krievijas okupācijas brīvprātīgie arvien evakuēja cilvēkus no kara plosītās pilsētas. LTV stāstu par Dašu un viņas kolēģiem, kuri piegādā cilvēkiem ēdienu un palīdz aizbraukt prom, noskatījās Agnis Bisters, kurš tad nolēma bijušos inkasentu auto – bruņu busiņus nodot šiem brīvprātīgajiem. Tagad Bahmutā viens busiņš jau izturējis ugunskristības, apturot lodes.
Luīzes Jansones (30) pārliecinoši uzsākto karjeras ceļu pārtrauca mentālās veselības izaicinājumi – depresija, paškaitējums, atkarības un trauksme. Viņas dzīvē var atrast pietiekami daudz cēloņu, kas līdz tam noveda, – vecāku nesaskaņas bērnībā, vecvecmammas un mammas zaudēšana, stress, studējot ārzemēs, izvarošanas gadījums, līdzekļu trūkums, arī fokusēšanās tikai uz karjeru. Šobrīd, sešus gadus vēlāk, Luīze joprojām atrodas tumsā, atzīstot, ka cerība uz labāku situāciju parādās vien brīžiem, par to viņa stāstīja Latvijas Radio 5 podkāstā "Kā ir būt".
Kamēr infektologi prognozē nākamo kovida vilni, ārsti turpina cīnīties ar tā dēvētā garā kovida sekām, kas ir smagas. Aizvien vairāk pacientu, kuri pārslimojuši kovidu, nonāk psihiatru kabinetos. Cilvēki, kuri līdz šim bijuši dzīvespriecīgi, ierodas ārstēt atmiņas zudumus un depresiju. Latvijas Televīzija runāja ar triju bērnu mammu, kuru diagnoze "garais kovids" aizvedusi uz psihoneiroloģijas centru. Tikai tā – ilgstošā terapijā – viņa spējusi tikt galā ar domām par pašnāvību. Jau drīzumā sieviete cer atgriezties pie ģimenes.
Dzīve ir jādzīvo tīrrakstā, tā ceturtdien, tiekoties ar Rīgas 1. slimnīcas mediķiem, kuri barikāžu laikā centās glābt kinooperatora Gvido Zvaigznes dzīvību, sacīja viņa sieva Daiga Zvaigzne. Barikāžu laika atzīmēšana sieviete vienmēr uzplēš atmiņas, jo viņas vīru glābt neizdevās. Savam Gvidim viņa rāda augšup pret debesīm paceltu īkšķi un saka, ka vīra kino talants turpinās mazbērnos.
Vienīgā medmāsa no Latvijas Ukrainā Sarmīte Cīrule izrakstīta no slimnīcas un atgriezusies savā karaspēka daļā.
Voldemāram ir bērnu celebrālā trieka. Slimība ietekmējusi viņa kustības un redzes centru. Neskatoties uz ikdienišķām grūtībām, Voldemārs risina problēmas pats. Raksta vēstules domei, lai uzlabotu, piemēram, savas mājas piegulošo teritoriju. Mudina arī citus rīkoties tāpat, lai dzīvotu labklājīgākā vidē. Ar savu stāstu viņš dalījās LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta".
"Es biju pārvērtusies par vecu veceni. Bez matiem, slima, ar izgrieztiem orgāniem un maisu uz vēdera. Es sev biju pretīga," LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Ilona Štokolova, kurai pirms laika ievietoja stomu.
Kāds teiktu, ka tās ir tikai lelles un rūķi, bet māksliniecei Evijai Ķivulei tas vienmēr bijis kas vairāk. Mājas gariņi ir ar daudz lielāku emocionālo nozīmi – tie ir dzīvīgāki, piešķir māju sajūtu, cilvēkiem tie ir personiskāki. Viņa tos izjūt kā kaut ko vairāk nekā lelles un sauc par saviem bērniņiem. Pagājušogad viņa vēl plašāk pavēra durvis uz fantāziju pasauli, piepildot sapni par zirgu jāšanas un loka šaušanas apgūšanu. Nenoliedzami, tas lieliski piestāv Evijas sapņainajam elfu meitenes tēlam, kuru reizēm papildina arī spicas ausis.
Problēmas ar dzimstību pēdējos gados ir ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, radot satraukumu par valstu nākotnes ekonomikām, par darbavietām, par vecuma pensijām un arī par nelielu nāciju pastāvēšanu. Dzīve bez bērniem pasaulē vairs nav unikāla pozīcija, nenoliedzami ir arī izņēmumi. Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums "Aizliegtais paņēmiens" uzklausīja vairākus cilvēkus, viņu pieredzi, stāstus, redzējumu, nostāju, cenšoties saprast, kādēļ viņiem ir vai nav bērnu.
Roberts Feders ir kardiologs. Sākumā studēja Latvijā, tad devās uz Vāciju. Tur sanāca pavadīt veselus desmit gadus, kuru laikā apgūtas vācu medicīnas darba metodes. Un tagad iegūtās zināšanas tiek liktas lietā dzimtenē, LTV rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" stāsta Roberts Feders.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
