Dzīve & stils / Vēsture
Jāatzīstas, ka drošu ziņu par to nav nevienam, arī man. Bet dalīšos ar versijām un izteikšu dažus minējumus no savas puses. Pirmais apraksts par akmens galvu atrodams Tērbatas vācbaltu iknedēļas laikrakstā "Das Inland" (burtiskā tulkojumā – "Iekšzeme") 1852. gadā, nr. 40. Sadaļā "Dienas hronika" tiek ziņots, ka akmens galva, apaugusi ar biezu sūnu kārtu, atrasta 1851. gada rudenī kādā tīrumā netālu no Salaspils, kas toreiz saukta par Kirkholmu (Kirchholm). Akmens galva bija gandrīz metru (93 cm) augsta, un kā vēlāk tika pārsvērts – ap 780 kg smaga.
Krievijas armijas uzbrukums pie Rīgas, kas Latvijas vēsturē ieguvis Ziemassvētku kauju nosaukumu, ilga no 1917. gada 5. līdz 11. janvārim (pēc jaunā stila). Ielūkojamies tā laika latviešu preses rakstītajā par šo notikumu.
Šajās dienās Latvijā piemin Pirmā pasaules kara laikā notikušās Ziemassvētku un Janvāra kaujas. Šīs cīņas Pirmā pasaules kara Rīgas frontes sektorā bija asiņainākās un lielākās, kurās pirmo reizi kopā cīnījās visi astoņi latviešu strēlnieku bataljoni.
Vācu okupācijas laikā dažādos Latvijas reģionos vienlaikus varēja izpausties gan bezierunu kolaborācija, kas palīdzēja nodrošināt nacistu organizētā genocīda jaudīgāku īstenošanu, gan taktiskā kolaborācija, kas ļāva izglābt vietējo dzīvības. Nāvei nolemto izdzīvošanas sekmēšana no vietējo latviešu pašvaldību un policijas amatpersonu puses līdz šim nav pietiekami novērtēta. To var uzskatīt par nepolitisku un cilvēcisku motīvu vadītu nevardarbīgu pretošanos okupācijas varai. Spilgts piemērs ir romu atšķirīgais liktenis dažādos Latvijas reģionos – dažviet tie pilnībā tika iznīcināti, bet, piemēram, Talsu apriņķī paglābti no represijām.
1869. gada 28. decembrī Savienotajās Valstīs tika izsniegts pirmais patents košļājamās gumijas ražošanai. Tiesa, mūsdienās pazīstamo košļeni sāka ražot pēc citas tehnoloģijas, kuras pamatā bija gadsimtiem senas Meksikas indiāņu čiklas sveķu košļāšanas paražas.
Dzīvo ātri, baudi un priecājies, nekam pārāk nepieķeries, jo it visam ātri var pienākt gals – šīs izjūtas bija labi pazīstamas daudziem pasaules kara postu, nāvi un iznīcību piedzīvojušajiem.
Valdnieka pienākums bija nodrošināt dzimtas turpināšanos pa vīriešu līniju, tāpēc dēlu piedzimšanu īpaši gaidīja, un troņmantnieka nākšanu pasaulē atzīmēja ar svinībām.
"Tiem, kuriem nav tekošu rēķinu un diskonta vekseļu lielās kredītiestādēs. Te nevajag ne obligāciju, ne vekseļu, ne galvinieku, bet tikai kādu mantu un pasi," 1936. gadā vēstīja laikraksts "Rīts".
Pirms 60 gadiem 22 gadus vecais jaunietis Bruno Javoišs Padomju Savienības okupācijas sargiem lika manīt, ka atmiņas par neatkarīgo Latviju un latviskumu nav izdzēstas. Viņš radiotornī tieši pretim Rīgas pilsētas Galvenajai milicijas pārvaldei uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Šobrīd Bruno Javoišs dzīvo Igaunijā, bet ik pa laikam viesojas Latvijā. Vienā no šādām reizēm viņš viesojās Nacionālās pretošanās kustības muzejā Rendā.
Nīderlandiešu kapteiņa Ābela Tasmana ekspedīcija bija pirmie eiropieši, kas 1642. gada 18. decembrī sasniedza Jaunzēlandi. Pirmā sastapšanās ar arhipelāga pamatiedzīvotājiem maoriem nebija no patīkamajām.
Nereti katras personas individuāli un kolektīvi pieņemtie lēmumi atstāja neizdzēšamu iespaidu uz viņu un arī līdzcilvēku turpmāko dzīvi. Pie viņiem var pieskaitīt arī starpkaru Latvijas kriminālpolicijas izmeklētāju Vili (arī Vilhelmu) Virziņu (1898–1969), kura biogrāfija ir kā pierādījums šo izvēļu būtiskajai nozīmē ne tikai uz konkrētā indivīda, bet arī uz citu sabiedrības pārstāvju likteņiem.
Satversmes sapulce jau 1920. gada septembrī bija apstiprinājusi Lāčplēša Kara ordeņa statūtus, un tā paša gada 11. novembrī jau tika pasniegti pirmie ordeņi, tomēr Latvija saskārās ar diplomātiskām grūtībām ordeņu apmaiņas jautājumā: kad Latvijas apsardzības ministram Kārlim Ulmanim, ģenerālim Balodim, pulkvežiem Krišjānim Berķim un Ludvigam Bolšteinam tika pasniegts Francijas Goda leģiona ordenis, Latvijai nebija, ar ko atbildēt.
Tuvojas Ziemassvētku laiks, un tas parasti saistās ar došanos ciemos vai viesu uzņemšanu pie sevis. Kopīgas maltītes ne tikai svētkos, bet arī ikdienā mūsdienās kļūst arvien retākas. Toties agrāk tā bija ikdienas norma un pat viens no varas un statusa simboliem.
1964. gada 11. decembrī argentīniešu marksists Ernesto Gevara, plašāk pazīstams kā Če Gevara, Kubas marksistiskā režīma vārdā uzstājās Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā. Šī uzstāšanās vainagoja leģendārā latīņamerikāņu revolucionāra politisko karjeru, kurā gan drīz pēc tam šķīrās no Fidela Kastro vadītā Kubas režīma.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
