Dzīve & stils / Vēsture
Pretošanās ievērojamam pārspēkam ir nopietns pārbaudījums ne tikai militāri, bet arī izdzīvošanā. Lai spētu ilgstoši un sekmīgi cīnīties pret okupācijas režīmu pēc Otrā pasaules kara, Latvijas nacionālajiem partizāniem bija jāizdzīvo apstākļos, kad briesmas draudēja jebkurā brīdī un bija jāsaglabā sava veselība, uz kuru kaitējumu atstāja gan ikdienas dzīve pieticīgos un skarbos apstākļos, gan pilnvērtīga uztura trūkums, dažādas slimības un ievainojumi, kā arī morālie triecieni, ko radīja tuvu cilvēku zaudēšana. Kā viņiem tas izdevās, un kas veicināja pretošanās kustības sakāvi partizānu karā?
Tā dēvētajā "Palīgakcijā Krakova" nacistu okupanti 1939. gada 6. novembrī arestēja un ieslodzīja koncentrācijas nometnēs 184 poļu augstskolu mācībspēkus, starp tiem starptautiski pazīstamus zinātniekus. Sašutuma pilnā reakcija Eiropā lika viņus atbrīvot pēc ilgāka vai īsāka perioda, taču vairāki cienījama vecuma profesori šo pārbaudījumu neizturēja un mira koncentrācijas nometnē.
1864. gada 30. oktobrī Vīnē noslēgtais miera līgums izbeidza otro Šlēsvigas–Holšteinas karu. Šajā karā divas Centrāleiropas lielvalstis – Austrija un Prūsija – piespieda Dāniju atteikties no savām dienvidu provincēm Šlēsvigas un Holšteinas, kurās iedzīvotāju vairākums bija vācieši, bet dzīvoja arī ievērojam skaits dāņu.